Kad valsts budžeta projekta portfelis aiznests uz Saeimu, ap nākamā gada sabiedriskās naudas sadali vētra tikai ceļas.
Mediķi noskaņoti pavisam asi, vēl izmēģina pēdējo trumpi, proti, Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība rīkos plašas daudzpakāpju protesta akcijas, paredzot brīdinājumu streiku, ielu gājienu un piketa apvienošanu ar pieteikuma sniegšanu Satversmes tiesā. Arodbiedrība ne tikai uzsver, bet kliedz, ka, nākamgad nedodot nozarei četrus procentus no iekšzemes kopprodukta, kā tas paredzēts likumā, jau tuvākajos gados būs apdraudēta iedzīvotāju veselības aprūpe. Ja pildītu likumu, tad nākamgad tikai medicīnas darbinieku algām vien papildus vajadzētu 191 miljonu eiro. Taču Krišjāņa Kariņa valdības budžeta projektā visai nozarei papildus atvēlēti vien 50 miljoni.
Jāatgādina, ka par mediķu algu pieaugumu Saeima lēma pērn, kad Kariņa valdība vēl nebija izveidota, jaunievēlētie deputāti uzdeva vēl nezināmajai valdībai mediķu algas no 2020.gada palielināt par 20 procentiem. No pašreizējiem 14 ministriem, toreiz esot parlamenta deputātu statusā, par šo palielinājumu balsoja deviņi. Kad šiem politiķiem jāīsteno izpildvara (atcerēsimies, ka K.Kariņš nebija Saeimā, tobrīd viņš bija Eiropas Parlamenta deputāts), nācies nokļūt pavisam nepatīkamā situācijā. Manuprāt, vispretrunīgākajā situācijā tagad ir finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš arī balsoja par mediķu algu palielinājumu, bet tagad sacījis, ka par budžetu ārpus budžeta konteksta nemaz nevarot lemt. Tad kā pērn decembrī viņš nospieda balsošanas pogu “Par”? Jo vairāk tāpēc, ka J.Reirs nav jauns politiķis, viņam ir liela pieredze, turklāt arī tieši finanšu ministra amatā, kuru viņš ieņēma no 2014.gada novembra līdz 2016.gada februāra vidum.
Ja pērn, gada nogalē, kad “vecie vēži” un svaigi ievēlētie politiķi nebūtu tik ļoti centīgi pūlējušies pierādīt pārākumu pār iepriekšējiem varas nesējiem, nebūtu tik ļoti gribējuši izpatikt vēlētāju vēlmēm, iespējams, situācija šobrīd būtu citāda. Iespējams, medicīnas nozare meklētu citus risinājumus draudošās krīzes novēršanai. Iespējams, nebūtu sabiedrība jātracina un jāmudina domāt, ka Latvija laikam tomēr ir tāda kā neizdevusies valsts. Vārdu sakot, tiktu liets mazāk ūdens uz tām dzirnavām, kuras cenšas darbināt kāda liela mūsu kaimiņvalsts.
Komentāri