Kāda ir pasaule? Liela vai maza? Kādi esam mēs – cilvēki – šajā pasaulē – vienādi vai atšķirīgi? Daži bez kavēšanās uz šo jautājumu noteikti atbildētu, ka, protams, pasaule ir liela un cilvēki ļoti dažādi. Taču, vai tā patiešām ir? Kas tad ir tas dažādais, kas tad ir tas, kas, piemēram, mūs, latviešus, atšķir no kāda, kurš dzīvo Kenijā, ASV vai Austrijā? Ādas krāsa? Temperaments? Reliģija? Nenoliedzami, atšķirības ir, taču vai to vairāk nav mūsu uztverē kā patiesībā? Es patiešām uzskatu, ka nepatika pret kādu reliģiju, tautu vai rasi lielākoties skaidrojama ar nezināšanu un no tā izrietošiem stereotipiem. Jo visdziļākajā būtībā visi taču esam līdzīgi. Mīlam, nīstam, pārdzīvojam, vēlamies panākumus, laimi un ģimeni. Mums patīk viena un tā pati mūzika, mākslas darbi un literatūra. Mūs aizkustina saulrieti un mēness gaisma. Ir daudz vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā. Un, manuprāt, ir muļķīgi domāt, ka ādas krāsa maina cilvēka sirdi. Problēma tik slēpjas tajā, ka nepazīstam, neizprotam. Stereotipi mēdz būt ļoti skarbi, nereti tie bijuši un ir par iemeslu daudziem pat traģiskiem notikumiem. No vienas puses stereotipi ir arī dabiski – ja ko nepazīstam, no tā baidāmies, par to izdomājam dažādas versijas un tādēļ arī izvairāmies. Taču, vai nevajadzētu rīkoties pretēji? Vēlēties iepazīt, uzzināt un saprast. Nereti esmu dzirdējusi cilvēku bažas par to, ka Latvijas sabiedrība pēc gadiem varētu kļūt multinacionāla. Tā, visticamāk, arī notiks. Robežas izplūst, cilvēki aizvien vairāk ceļo, izvēlas piemērotākās dzīves un darba vietas, kas nereti ir pavisam tālu no dzimtajām mājām. Lielākajā daļā Eiropas valstu jau ir sajaukušās visdažādākās reliģijas un rases. Taču man šķiet, ka no tā baidīties ir nevajadzīgi un nepiemēroti, jo vēlreiz gribu uzsvērt – lai kāda būtu mūsu ādas, matu, acu krāsa, lai kāda būtu mūsu reliģija – visi esam cilvēki un savās sirdīs, prātos un vēlmēs ļoti līdzīgi. Māra Majore-Linē
