Cik tālu cilvēkam pašam ir tiesības izvēlēties savu likteni? Vai brīdī, kad ķermenis atsakās dzīvot, mēs drīkstam atteikties no mediķu palīdzības, lai dzīvību tomēr uzturētu?
Latvijā nav tādas iespējas –sagatavot iepriekš izteiktās gribas dokumentu par ārstniecību, aprūpi vai atteikšanos no tās gadījumā, ja persona vairs nespētu paust savu gribu. Saeimas Analītiskā dienesta apskatā “Tiesības atteikties no atdzīvināšanas un dzīvību uzturošas ārstniecības – Eiropas valstu prakse” norādīts, ka daudzās citās Eiropas valstīs tādas tiesības ir ikvienai pilngadīgai personai. Čehijā, Francijā, Nīderlandē, Spānijā, Šveicē, Ungārijā, Austrijā, Dānijā, Vācijā un vēl citās valstīs kārtība, kā to darīt, nav vienāda, taču iespēja ir katrā. Protams, nosacījumi, pie kādiem stājas spēkā šāds dokuments, ir galēji dzīvībai. To ņem vērā, ja persona slimo ar smagu, neārstējamu slimību, kas izraisītu nāvi īsā laika posmā pat ar atbilstošu medicīnisku iejaukšanos vai ārstniecību, ja persona neatgriezeniski zaudētu fiziskās vai garīgās spējas sevi aprūpēt un medicīniskā iejaukšanās tikai mākslīgi pagarinātu personas dzīvi, kā arī tad, ja ārstēšanas fiziskās sekas ir vērtējamas kā ļoti nopietnas un mokošas.
Un tomēr, pirmajā brīdī lasot par šādu dokumentāli noformulētu atteikšanos, nav omulīgi. Runāt par miršanu kādā lietišķā formā ikdienā nav pieņemts. Nāve ir kas mistisks un biedējošs, un cilvēks jāglābj no tās, cik to medicīna prot. Kurš mēs spētu noskatīties, kā mūžībā aiziet tuvinieks, nelūdzot mediķiem darīt visu, lai viņu glābtu?
Taču tajā pašā laikā, zinot par cilvēku, kas reanimēts, tomēr smagā slimība atņēmusi viņam spēju kontaktēties ar apkārtējo pasauli un moka spēcīgas sāpes, vai nenodomājam, ka viņam taču vieglāk…
Attālums starp šīm divām jūtām ir bezgalīgs. Uz kuru pusi sajūtas vestu, ja lēmums būtu jāpieņem, raugoties uz mirstošo? Diezin vai mēs spētu iejusties viņa vietā, visu pārmāktu mūsu pašu sāpes par zaudējumu un ciešanām, ko redzam otra ķermenī. Vai tas būtu pietiekams iemesls sevišķi smagās situācijās medicīnisko rīcību ļaut jau iepriekš noteikt pašam likteņa skartajam?
Iepriekšējās Saeimas Sociālo un darba lietu komisija šo jautājumu -cilvēka tiesības sagatavot iepriekš izteiktās gribas dokumentu par ārstniecību, aprūpi vai atteikšanos no tās gadījumā, ja persona vairs nespētu paust savu gribu – līdz ar vairākiem citiem grozījumiem Pacientu tiesību aizsardzības likumā bija iesniegusi izskatīšanai parlamentā. Likumprojektu par grozījumiem 2.lasījumā paredzēja skatīt 20.oktobra sēdē. Pēc Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas lūguma izskatīšanu no sēdes darba kārtības izslēdza līdz turpmākam komisijas rīkojumam. 13.Saeimas pēdējās sēdēs grozījumi nebija iekļauti. Acīmredzot par tiem un līdz ar to arī par šīm Latvijā nepazīstamajām pacienta tiesībām neārstējamas slimības gadījumā iepriekš izlemt, ka, ja apstājas sirdsdarbība vai elpošana, tad viņam netiek veikti atdzīvināšanas pasākumi, spriedīs jaunievēlētie deputāti.
Komentāri