Pirmo reizi ar šo teicienu saskāros pirms daudziem gadiem, uzsākot darbošanos žurnālistikas lauciņā. Kādas pašvaldības izpilddirektors, krietni plaši izteicies par vietējiem uzņēmējiem, pēkšņi attapās, ka pie garā galda sēž ne tikai savējie. “Tas nav priekš preses!” viņš izsaucās, pievēršot deputātu un domes pārstāvju uzmanību man – uzaicinātajai žurnālistei, kura vienkārši darīja savu darbu.
Gadu gaitā nācies sastapties gan ar tiem, kuri publiski mētājas ar šādu frāzi, gan tiem, kuri, pamanījuši, ka sarunu ierakstu diktofonā, pēkšņi attopas – ak vai, tas taču būs nodrukāts “melns uz balta”! Kas nu būs, ko citi nodomās? Nu vajadzēs uzņemties atbildību par saviem vārdiem! Cits liek izslēgt diktofonu vai neko nepierakstīt, cits atsakās turpināt sarunu, jo neuzticas, ka viņa īpašais stāsts tiks atspoguļots objektīvi.
Dzirdot frāzi, ka “viss iepriekš teiktais nav domāts presei”, rodas pastiprināta interese. Tur kaut kam jābūt! Kas tas ir, ko tik ļoti gribējās pastāstīt, bet nav domāts žurnālista ausīm, tātad arī tautai, avīzes lasītājiem? Vai tikai baumas un nepārbaudīti fakti, vai tīra balta patiesība? Mans uzdevums ir pēc iespējas precīzāk informēt sabiedrību par to, kas notiek, prast filtrēt jebkuras saņemtās ziņas. Es katru reizi ceru, ka tāpat rīkojas interviju varoņi un ziņu sniedzēji – izsakās gana objektīvi, kontrolē, ko saka, un ir atbildīgi par pasaulē palaistās informācijas izraisītajām sekām. Ja ne, var taču skaisti paklusēt. “Ne visu der ēst, ne visu der runāt, ” tik precīzi šo situāciju raksturo sena paruna.
Daļa sabiedrības uzskata, ka par saviem vārdiem jāatbild vienmēr un jebkurā gadījumā, jo tas, kurš uz to nav spējīgs, nav cienīgs, lai ar viņu runātu. Daļa atzīst, ka par verbālo vemšanu atbildības nav. Manuprāt, atbildība par saviem vārdiem, kā arī darbiem ir brieduma pazīme.
