Tas, ka turi ausis un acis vaļā, vēl nenozīmē, ka esi par visu informēts. Informēts patiesi. Par to vislabāk var pārliecināties, ieejot veikalā. Lūk, vislētākā kafija, patiešām lēti putraimi. Roka sniedzas pēc paciņām, bet
acis pasteidzas. Kafijas pakā, kā pierasts, nav vis puskilograms kārotā dzēriena, bet 400 grami, putraimu kilograma vietā vien 800 grami. Tāpat ar pienu, ne katrā pakā ir litrs. Un kur nu vēl saldie biezpiena sieriņi! Tie, kas tiek piedāvāti ļoti lēti, bieži ir par vismaz pieciem, desmit gramiem mazāki nekā pierastie. Tā ir dzīves patiesība. Kas tur jauns vai šausmīgs? Nekas. Tikai sekot produktu fasējumu maiņai traucē pieredze. Pierasts un pašsaprotami šķiet, ka putraimus pārdod pa kilogramam, pienu pa litram. Smadzenēs tā ir programma, kurā izdarīt korekcijas grūti. Ja neizdari, pats zaudē.
Latvietim gadsimtos krātā vēsturiskā pieredze iemācījusi ticēt. Ne tik daudz Dievam, cik kungiem. Tas, ko viņi saka, ir taisnība. Ja kāds iebilst, tam allaž atrodas kāds nelāgs apzīmējums – skauģis, melis, kaitnieks. Par ticēšanu kungiem, kas šodien pie varas, var tikai brīnīties. Diennakts laikā viņi reizes trīs var mainīt lēmumus, ieceres, runāt, apsaukāties, atsaukties uz Eiropas, Amerikas, vēl nezin kādām pieredzēm un nepiemirst atgādināt, ka tautai būs labāk. Vien aizmirst pateikt, kad. Īstenojot pirmo vai septīto piedāvāto variantu. Un tauta vaļā acīm un ausīm klausās un kā klusus dievvārdus skaita: “Slikti, slikti, būs vēl sliktāk un tad, labi, labi… Kungi jau zina.” Tā bijis vienmēr. Arī tad, ja kungam galvā salmi.
Un arī tā gadsimtu vēsturiskā pieredze – ticēt svešajam, ne savējam. Tas aiz jūras vai kalniem taču zina labāk. Lai arī kādas muļķības runā. Atmodas laikā jau svešatniekus saklausījāmies, Saeimā savēlējām, nu atmetam ar roku – viņi jau nesaprot. Ko lai dara, tas grābeklis, zemē nomests, vilināt vilina.
Šodien Saeimā atvērto durvju diena. Cilvēki grib vismaz no iekšpuses redzēt to māju, kurā tiek lemti cilvēku likteņi un nākotne. Vai arī noticēt, ka viss notiek tieši te? Sarmīte Feldmane
