Svētki pieneņu saknēs

Pāršķirot kalendāru, redzu, ka atkal klāt 1. maijs. Pirmais, kas tad man ienāk prātā, ir baltas pieneņu saknes. Manos vidusskolas gados, būdama parasta pilsētnieku ģimene – vecāki ar diviem bērniem -, kādu pavasari bijām tikuši pie atmatas. Šo zemes gabaliņu sen neviens neizmantoja, un vecāki nokārtoja, ka mūsu ģimene to varēs apstrādāt, lai nezāļu vietā turpmāk augtu kartupeļi.

Togad 1. maijs, tieši tāpat kā šo­gad, nedēļas nogales brīvdienas pagarināja par dienu. Brī­vī­ba, pavasaris un siltums – ko vairāk vēlēties izsprukušam no skolas sola! Taču tajā pavasarī bija citādi – priekšā pamatīgs darbs, brīvajās trīs dienās veicams ar lāpstu un dakšām. Vecāku loģiku nevarēja apgāzt – mums pašiem, pilsētā dzīvojot, jāprot izaudzēt dārzeņus, tajā skaitā kartupeļus visam gadam. Ģimenei ar diviem bērniem tie ir tikpat kā mai­zes vietā. Vecvecāku laukos ar savu saimniecību vairs nebija, blakus ienākumu arī. Padomju ģimenei, tāpat kā tagad ģimenēm ar bērniem, reizēm nācās skaitīt, cik vēl makā atlicis līdz algai.

Ieskatoties kalendārā uz trīs ar sarkanu krāsu iezīmētām dienām, tajā skaitā 1. maiju, centos pieņemt faktu, ka tās nebūs bezbēdīgas, kā biju iecerējusi, gaidot izraušanos no skolas sola. Pārlasīju 1. maija apzīmējumu “Darba svētki” un centos izprast tajā ielikto domu – darbs ir svētki. Man priekšā liels, grūts darbs. Kādi tur svētki? Bet kāpēc to neuztvert kā svētkus? Labāk to uztveršu kā uzvaru! Pār sevi, pār nezālēm.

Kopš tā pavasara fiziska darba sūrumu un pēc tam prieku par pa­veikto kaut kādā mērā mēdzu saistīt ar baltajām nezāļu sak­nēm. Jo dziļāk izdevās ierakties un baltāku, garāku sakni izvilkt, jo jutos veiksmīgāka. Ķerrā krājās izrauto sakņu kalni, aiz manis palika uzrakta augsne. Ja brīžiem pietrūka spēka, iedūru lāpstu zemē, atgāzu galvu, lai saule iespīd sejā un apžilbina ar savu gaismu.

Pēc trīs dienām, kad stādīšanai paredzētais lauciņš bija sagatavots, 1. maija vakars bija svētki. Nekas jau īpašs, vienkārši gan­darījuma sajūta par jaunajām vagām. Jutos kā autore. Kad Cēsīs iznāk braukt pa šo ielu, kur kādreiz bija mazdārziņi, bet tagad privātmāju apbūve, uzmetu aci vietai, kur reiz svinēju Darba svētkus.

Manos skolas gados sabiedrību spieda Darba svētkus svinēt ar patosu – ar transparentiem, gājieniem un saucieniem. Liela daļa šos gājienus uztvēra kā mai­ja dienas izbojāšanu tā vietā, lai cītīgi pastrādātu. Šis pavasaris ir tik auksts, ka zemi nav iesildījis. Taču svinēt Darba svētkus, kas nav iedomājami bez grā­bekļa, dakšas un lāpstas, tas neliedza.