Stāsts par divām partijām

Pēdējā laikā Latvijā sevi ir pieteikušas divas partijas, kas vienā vai otrā veidā veidojas no tā, kas aizvien vairāk sāk izskatīties pēc “Vienotības” krāsmatām. Tās veidojas atšķirīgi, un atšķirīgs ir arī potenciāls nākotnē kaut ko panākt.

Šovasar no “Vienotības” izstājās pieci deputāti – Andrejs Ju­dins, Ints Dālderis, Ilze Vinķe­le, Lolita Čigāne un Aleksejs Los­kutovs. Secinājuši, ka savus mērķus līdzšinējā partijā realizēt neizdodas, viņi nolēma piedalīties jaunas partijas izveidē. Partija “Kustība Par”, kuras dibinātāju vidū ir arī daži no Latvijas labākajiem zinātniekiem (Vjačeslavs Kaščejevs un Andris Ambainis), bijušais ekonomikas ministrs Da­niels Pavļuts un vēl virkne zināmu un ne tik zināmu cilvēku, tika nodibināta iepriekšējā nedēļas nogalē.

Ir veselīgi, ja politiskajā vidē tiek pārstāvēts daudzveidīgs pieeju spektrs – Latvijā šajā ziņā vēl ir brīvas nišas. Pie mums darbojas dažāda līmeņa “saimniekotāji” un biznesmeņi, kas vēlētāju atbalstu nereti iegūst ar mājieniem, ka viņu panākumi un interešu re­alizācija nozīmēs, ka labi būs arī visiem citiem. Tāpat savu stabilu vietu ir ieņēmuši nacionālie spēki, kā arī tie, kuru vēlētāju kodols ir nelatvieši. Vienā posmā vairāk, citā mazāk ir pārstāvēti tie, ko var dēvēt par liberālām partijām. Ir partijas, kas savā darbības stilā pārņem dažādus no iepriekš minētajiem elementiem. Šajā mikslī laiku pa laikam rodas arī pa kādam spēkam, ko var dēvēt par “ideālistiem”. Reālajā politikā par ideālistu ilgstoši būt ir grūti, bet tas nenozīmē, ka nav vērts censties. Ja cilvēkus kaut kas neapmierina esošajā situācijā un viņi apvienojas ar mērķi šo situāciju uzlabot, tas ir apsveicami.

“Kustība Par” pelna simpātijas tāpēc, ka ir mēģinājusi skaidri un konkrēti formulēt, kas Latvijā būtu uzlabojams un kādi būtu darbības principi. Protams, savu piedāvājumu formulēt un savu citādību apliecināt cenšas ikviena jaunā partija, taču “Kustība Par” itin veiksmīgi ir spējusi savas veidošanās centrā likt tieši idejas, nevis kādus baltā zirgā iejājošus glābējus. Var runāt, cik veiksmīgs ir partijas nosaukums, taču vienlaikus tas allaž atgādinās, ka partijas manifesta parakstītāji nudien ir apņēmušies iestāties par kaut ko.

Daudzi no manifesta punktiem patiesībā ir itin pašsaprotami, bet liek uzdot vēl jo skarbākus jautājumus, kāpēc tas joprojām ir kaut kas tāds, par ko Latvijā nākas runāt. Piemēram: “Mēs esam par valsts mērķtiecīgu atbalstu izcilai un globāli ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai”; “Mēs esam par kvalitatīviem un stipriem sabiedriskajiem medijiem”; “Mēs esam par visiem pieejamu sabiedrisko veselības aprūpi, kas vecumdienās integrēta ar sociālo aprūpi. Par izcilu izglītību, kas attīsta radošumu, kritisko domāšanu un emocionālo inteliģenci”; “Mēs esam par valsti, kas nepieder dažiem”.

Diezin vai arī esošo varas partiju vidū būtu daudzi, kas principiāli nepiekristu šādiem punk­tiem. Tanī pašā laikā nav noslēpums, ka ar izglītības sistēmu, veselības aprūpi, uzņēmējdarbības vidi ne viss ir kārtībā, un tas tā ir jau ilgstoši. Protams, arī jaunā partija kā uz burvju mājienu viena pati un uzreiz neko neuzlabos. Daudzas no problēmām ir dziļas, ielaistas, sarežģītas, un to risināšana prasa ne tikai politisko gribu, bet arī pamatīgus resursus, kuri gluži vienkārši var nebūt pieejami. Taču jaunas partijas veidošanās ir ja ne kas vairāk, tad vismaz atgādinājums, kas līdz šim valstij nav izdevies un par ko ir svarīgi domāt, lai veidotu Latviju par labāku valsti.

Jācer, ka “Kustība Par” spēs izvairīties no kļūdām, kuras savulaik pieļāva Zatlera Reformu partija. Tā izveidojās 2011. gadā pēc Saeimas atlaišanas kā pretoligarhu politiskais spēks, kas arī solīja pārmaiņas tajā, kā Latvijā tiek veidota politika. Tomēr partija tika veidota tādā steigā, ka drīz vien izrādījās – tajā ir apvienojušies cilvēki ar visai dažādiem uzskatiem. Bija arī tādi, kas jaunajā partijā bija saskatījuši iespēju uz konkrētā brīža politisko aktivitāšu viļņa ielīgot Saeimā.

Bet tagad par otru partiju. Šo­mēnes no “Vienotības” izstājās Val­dis Šakars, kurš arī paziņoja par jaunas partijas veidošanu. Ja šis vārds daudziem neko neizsaka, tā nav liela bēda. Visticamāk, tāda īsteni pamatota iemesla ar to detalizēti iepazīties nemaz nebūs. Šī būs jauna sīkpartija, kuras pieteikums ir tikpat ambiciozs, cik tukšs. Par to liecina arī medijiem izplatītais paziņojums, kurā teikts: “Mēs nevaram un negribam pasīvi stāvēt malā, noskatoties, kā tiek iznīcināta mūsu zeme – Latvija. Katra valsts iedzīvotāja labklājība tiek pakļauta varnešu izdomātām valsts pseido interesēm, aizmirstot, ka valsts pamats ir iedzīvotāji.”

Valsts “iznīcināšanas” piesaukšana, “pseido intereses” un “varneši” – šis specifiskiem vārdiem bagātinātais un pārspīlējumiem piesātinātais izteiksmes veids pārāk atgādina stilu, kā par politiku – bieži interneta dzīlēs – runā “ķēķa politologi”, kuru neapmierinātība ar esošo situāciju ir lielāka nekā izpratne, nemaz nerunājot par spējām kaut ko panākt. Neņemsim vērā arī oriģinalitātes trūkumu nosaukuma izvēlē. “Mū­su zeme – Latvija” vispār jau ir Latvijas basketbola izlases sauklis. Bet, pat ja izdomas pietrūkst, savu partiju taču gribas katram, kas sevī ir sajutis politiķa ambīcijas.

Tādas, lūk, divas partijas – atšķirīgas pieejas un politiskās izredzes.