Teātra izrāžu sezona vēl nav beigusies, taču vēl aizraujošākas izrādes maija beigās notiek uz politisko notikumu skatuves. Vēl nav norimušas emocijas par Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem, kad jau jāseko līdzi Valsts prezidenta ievēlēšanai. Līdztekus tiek apspriests arī jautājums par nākamo Rīgas mēru, kas taču interesē ne jau tikai rīdziniekus.
Un, šķiet, notikumi norisinās tā, ka rodas sajūta – vismaz kaut kas sāk iet uz labu. Tīri vai jāsāk domāt par kādu Latvijai šogad labvēlīgu zvaigžņu stāvokli. Vispirms jau tikām pie cienījama un amatam atbilstoša Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa. Par gluži sliktiem, neskatoties uz visām ķibelēm vēlēšanu kārtības nodrošināšanā, nevar saukt Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus Latvijā. Bet vislieliskākais notikums, manuprāt, ir tikko izskanējusī ziņa (kad rakstu šīs rindas, uzzinu Valsts prezidenta vēlēšanu rezultātu), ka par mūsu Valsts prezidentu ievēlēts Egils Levits. Gandrīz vai nespēju noticēt, ka Saeima beidzot rīkojusies saprātīgi, domājot par valsts pirmo personu. 2015. gadā vēlēšanu rezultāti lika vien žēli nopūsties par garām palaisto iespēju augstajā un prestižajā amatā redzēt pašu piemērotāko kandidatūru.
Acīmredzot tad vēl nebijām pelnījuši un nebijām tam gatavi. Lai nobriestu, vajadzīgs laiks un pieredze, arī rūgta. Gribas ticēt, ka šoreiz notikušais ir kaut mazlietiņ arī katra mūsu nopelns, uz kuru esam gājuši soli pa solim. Vispirms jjāuzteic sevi, ka jau 12.Saeimu ievēlējām tādu, kas pieņēma svarīgo lēmumu Valsts prezidentu ievēlēt atklātā balsošanā. Pilnībā attaisnojies viedoklis, ka šāda kārtība ne vien izbeidz nevienlīdzību valsts augstāko amatpersonu ievēlēšanas procedūrā, bet arī nepieļauj deputātu izlikšanos, aizkulišu spēles, doto solījumu un apņemšanos neturēšanu, kas līdz šim sabiedrībā izraisīja negatīvu rezonansi, neuzticību.
Vēl varam sevi uzslavēt arī par 13.Saeimas ievēlēšanu, jo mūsu uzticības personas turēja vārdu, atbalstot tieši E.Levita kandidatūru, ievēlot prezidentu, kuru, kā liecināja aptaujas un telefonbalsojumi prezidenta kandidātu diskusiju laikā, šajā amatā vēlējās redzēt lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Vai to ņems vērā partijas, kuras izvirzīja citas, lai arī- jāatzīst – pietiekami cienījamas, kandidatūras?
Un vai notiekošais nevedina domāt par nākamo soli, ka arī mēs, visi Latvijas pilsoņi, esam gatavi vēlēt savas valsts prezidentu?
Komentāri