Dzīves mākslas skolotāji aicina sākt dienu ar smaidu, ar pozitīvām domām. It īpaši tas der tagad, kad sniega baltumu un gaišumu nomainījusi kārtējā atkušņa pelēcība. Nav jau grūti pasmaidīt, bet, lai tas kļūtu par ieradumu, jāpiepūlas. Rezultāts ir tā vērts – smaids un labs vārds uzlabo garastāvokli un pagarina mūžu gan pašam smaidītājam, gan apkārtējiem. Tas pārvērš pelēku dienu un sagādā patīkamus mirkļus. Reti kurš spēj nepārtraukti smaidīt un dalīt uzmundrinājumus, taču viņus var pazīt pēc jaukām krunciņām pie acīm. Protams, mēs tādus cilvēkus vēlētos sev apkārt vienmēr.
Vecākā paaudze piedzīvojusi laikus, kad smaidīšanu, kaut vai savā nodabā, varēja uzskatīt par aizdomīgu un sagādāt nepatikšanas. Kur nu vēl komplimentu teikšana, uzslavēšana, kas radītu vēl lielākas aizdomas! Kas tam aiz ādas? Ko viņš pielien? Ko gribēja ar to pateikt? Tā nu ieradums uzlikt “drūmo ģīmi” un savaldīt emocijas palicis līdz šobaltdienai.
24.janvārī tika atzīmēta Starptautiskā komplimentu diena. Pētījumu kompānija “Kantar TNS” ziņo, ka vairāk nekā puse jeb 54% Latvijas iedzīvotāju reti izsaka komplimentus. Visbiežāk kaut ko jauku pasaka vienkārši tāpat, lai cilvēkiem ir patīkami, paslavē par labi padarītu darbu vai par izskatu, retāk slavē par garšīgu ēdienu. Statistika pierāda, ka labu vārdu teicēji pārsvarā ir vidējā paaudze, vairāk sievietes.
Reizēm gribas, kaut līdzi būtu burvju nūjiņa, kas skābos un sarūgušos pārvērstu. Piemēram, to kundzīti, kura noformēja dokumentus un uz jautājumiem beigās skarbi noteica: “Te nav tik daudz jārunā!” Promejot novēlēju “Jauku dienu!” un pretī saņēmu neizpratnes pilnu skatienu. Labprāt pārvērstu arī to pārdevēju, kura izskatījās tik apvainota, tik neapmierināta, ka likās, viņai kož pat mans “Paldies!”, un to šoferi, kurš rādīja dīvainus žestus, jo laikam likās, ka citi braucēji “vienkārši čammājas” uz ceļa.
Biežāka smaidīšana varot “piemānīt” mūsu smadzenes un likt justies laimīgākiem. Pats smaidīšanas process neprasa nedz piepūli, nedz laiku – tikai jāatceras darīt to biežāk!
