Tas atgādināja sapni. Mēs devāmies ezerā nakts vidū. Apkārt valdīja piķa melna tumsa un klusums. Vadoties tikai pēc izjūtām, mēs kustējāmies vien nojaušamā virzienā. Līdz ar pirmajiem airu vēzieniem mums pretī stājās vējš un lietus – kā pārbaudot mūsu apņēmību turpināt iesākto. Laikapstākļi mūs nesalauza, un drīz vien tikām atalgoti arī ar zvaigžņotām debesīm. Ezera vidū parādījās pirmie gaismas objekti un pirmās skaņas. Gluži kā jāņtārpiņi it visur mirdzēja laivotāju līdzpaņemtie lukturīši. Tad mūzika pamazām lauza tumsu un neaptverami skaists pamalē iekrāsojās saullēkts. Ap peldošo skatuvi krustu šķērsu bija sabraukušas neskaitāmas laivas ar cilvēkiem, kuri gremdējās mūzikā, domās un sapņos. Jo tieši te, Vidzemes vidienē, muzikālajā pasākumā “Ezera skaņas” reizi gadā dabā var sastapties ar sapņiem.
Naktī uz aizvadīto sestdienu esot Vestienā, uz Kāla ezera, un līdz mielēm izbaudot notikumam raksturīgās un vārdos netveramās izjūtas, aizdomājos, ka arī ikdienas solī mēs nereti gribētu ļauties citām dzīves skaņām. Gluži kā šajā gadījumā…tā vietā, lai ieraustos siltā gultā un ļautos sapņiem, paķer laivu un dodies sapņus piedzīvot, arī ikdienā tikai vajadzīga izvēle izrausties no ērtā dīvāna pie televizora, kur ņirb kadri ar dzīvi, ko gribētu paši piedzīvot, un doties meklēt iespējas, kā to izdarīt.
Jā, sākumā būs taustīšanās vien nojaušamā virzienā, būs apstākļi, kas liks šaubīties, līdztekus vilinās vieglākas iespējas, bet paveiktais gluži tāpat kā krāšņais saullēkts Kāla ezera vidū iemirdzēsies tādā spožumā, ka iespējams pat apreibt no apziņas, ka izdevies nokļūt tieši te un tagad, nevis nogulēt vienu rītu (iespēju) pēc otra. Un tieši tāpēc reizi pa reizei ir vērtīgi palikt kurlam, lai nedzirdētu apkārtējo viedokli un padomus, bet sadzirdēt sevi. Darīt tā, kā sirds liek. Būt drosmīgiem un piedzīvot sapņus, nevis tikai uz tiem nolūkoties ar vēlmju skatienu.
Ar šīm domām sasaucās arī vēstījums, ko šogad nesa “Ezera skaņu” ielūgums: “Ikdienas troksnī mēs dažkārt nespējam dzirdēt savas domas, mūsdienās klusums maksā ļoti dārgi. Un ir daudzi cilvēki, kas to nemaz nevar atļauties.”
Paustais pirmajā brīdī šķiet tik absurdi! Kā var iedomāties, ka klusumam ir cena! Vai tad lielpilsētās vien dzīvojam, ka klusumu nevaram piedzīvot? Bet, dziļāk ieklausoties izteiktajā domā, kļūst skaidrs, ka paustais jau nav jāuztver burtiski. Mums nav laika ieklausīties sevī, jo mūsdienu dzīves ritms mūs triec uz priekšu. Apkārt ir cilvēki, kas nekautrējas izrīkot, pamācīt, mudināt, iedrošināt, noniecināt…Viss, kas pret un ap mums vērsts, rada skaļu troksni, kas nomāc iespēju sadzirdēt sevi. Mūsdienās ikdiena no cilvēka daudz ko pieprasa, klusumam tajā nav vietas. Lai ļautos tam, daudz kas cits ir jāupurē. Tiesa, neviens gan nevarēs pateikt, vai upurus ir vērts nest, bet, ja gribi ko patiesu un pilnīgu, – ir jāmēģina, ir jāriskē!
Komentāri