Lai gan gaidām ne pirmos Ziemsvētkus savā mūžā, tomēr reizi gadā ticam brīnumiem. Ceram, ka mūs pārsteigs ar kaut ko īpašu un nebijušu. Varbūt Rūķis, Vecītis, Mājas gariņš, Ziemsvētku vīriņš, Salatēvs vai vēl kāds mistisks tēls, kurš īpaši aktīvi rosās gada nogalē, būs uzminējis mūsu patiešām visslepenākās un skaļi neizpaustās vēlmes.
Klausos, ko spriež draugi un paziņas, ieskatos sociālo vietņu diskusijās – visi zina, ka ne jau Ziemsvētku vecītis savā birojā ar mazajiem palīgiem elfiem saiņo ļoti kāroto viedpulksteni, kasti ar gardumiem vai biļeti uz kādu īpašu koncertu. Un tomēr…
Tuvāk gada nogalei diskusijās strauji “kāpj temperatūra”, jo aktīvākie vecāki ieminas par dāvanām klases un bērnudārza eglītē, par veltēm pulciņu un deju kolektīvu gada noslēguma ballītē. Ziemassvētku rūķis vai Vecītis, kā izrādās, nav viens, tādu ir daudz, un katrs vēl specializējies apstaigāt tautas namus, interešu centrus, darbavietas, klubus un klubiņus, sporta zāles un citas ļaužu kopā sanākšanas vietas pat visattālākajos mūsu valsts nostūros.
Kāda daudzbērnu mamma raksta, ka Ziemassvētkiem nevajadzētu radīt robu ģimenes budžetā, piebilstot, ka Rūķis var būt tikai viens un viņš nāks tieši uz mājām. Dāvanošanās kampaņa dažviet ir tik aktīva, ka vecāki labprātāk publiski sūdzas vietnē “Twitter”, nekā riskē ar savu viedokli vecāku “čata” grupā. Ne vienā vien dārziņā Rūķis nesīšot katram atšķirīgu dāvanu, ko pirkuši un saiņojuši vecāki. Bērni ir vērīgi un visai ātri sapratīs, ka Rūķim ir savi favorīti, kam tiks planšete un spēļu konsole, nevis grāmata. Kompromiss atrasts, ja dāvanas parametri visiem A4 formātā un tā netiek atvērta pasākumā, bet mājās.
Kādi tad ir pieaugušo lielie sapņi un vēlmes Ziemassvētkos? Saraksts interesants. Nu, piemēram: mājas remonts, pāris hektāri zemes, automašīnai īpaši riteņu diski, drons, brauciens uz Pasaules kausu basketbolā, klavieres. Ir arī nedaudz piezemētākas dāvanas: veloķivere, fotosesija, masāžas kurss, laba kafija, dzēriens “Chardonay”, plīts, labs matracis, kaķis. Pavisam pieticīgi daži minējuši, ka priecātos par biļetēm uz koncertiem vai teātra izrādēm, kā arī grāmatām no vietnes “Amazon.com”.
Aptuveni trešdaļa no dāvanu diskusijas dalībniekiem atzīst, ka šogad “sev neko”, jo galvenais ir dāvināšanas prieks, ko gūst, sagādājot to īpašo citiem: ģimenei, draugiem, radiem, kādam mīļam cilvēkam un pat mājdzīvniekiem. Vēl kāda vieda atziņa: jo vecāki kļūstam, jo materiālo vēlmju saraksts saīsinās un paliek tikai tās, ko nevar nopirkt par naudu.
Dažās ģimenēs būs arī skarbais variants – dāvanu “free zone”. Izrādās, tas nav saistīts ar ekonomisko situāciju vai ar elektrības sadārdzināšanos. Nedāvināšanas idejas piekritēji to kultivē jau gadiem un skaidro, ka “visu taču var nopirkt”.
Dāvanas ir jāprot palūgt pareizi. Lūk, jauks piemērs, atrasts sociālajos tīklos: “Ziemassvētku vecīt, es šogad slikti uzvedos, vēlēšanās nepiedalījos. Esmu pelnījis žagarus, kādus piecus sterus.”
Komentāri