Lai arī ziema ar košām krāsām lepoties nevar, dižoties ar rakstu rakstiem izrakstītu sniega villaini gan var. Kad svaiga, balta sniega kārta klāj zemi, kā to vismaz Piebalgā pieredzēju aizvadītajās brīvdienās, laukus, pļavas, mežus un pat lielceļus klāja zvēru atstātās pēdas. Virs jaunā sniega tās savijās gluži kā mežģīņu rakstā. Spēj tik skatīt un noteikt, kas tur gājis.
Te lapsa pa ceļa vidiņu vijīgu pēdu bizi pinusi, te aļņu ģimenīte mezglojusi sliedes ap ceļmalas krūmiem, bet klusajā purvmalā vientulis alnis ierīkojis savu guļamistabu. Citviet mežacūku bariņš vienās pēdās slājis, tā ceļi krustojušies ar zaķa mestajām cilpām un mājas kaķa ķepiņām. Gar apšu audzi slaidus lokus veikušas un skraidelējušas stirnas, bet tuvāk mežam samanāmi smalkāki pēdu nospiedumi – tur vāveres, sermulis un kāds prāvāks putns pabijis. Ar cauru jumtu, pamestā un krūmos ieaugušā siena šķūnītī mitinājusies pūce, bet no krūmiem izlīdis, iespējams, jenots, citviet pēdas atstājis, iespējams, arī lūsis.
Vien iztālēm iedomāties, kā zvēri skraidījuši, lēkājuši, barojušies un iztramdīti bēguši. Ikreiz, kāpjot pāri šiem pēdu rakstiem, gribētos būt kā pasaulslavenajam dēkainim Krokodilam Dandijam un dzīvnieku pēdas sniegā lasīt kā grāmatu – kad zvērs te gājis, cik vecs tas bijis, vai vesels, paēdis, kurp gājis…
Nolūkojoties uz atstātajām pēdām, noprotams, ka apkaimē dzīvo krietni vairāk zvēru un arī to daudzveidība lielāka, nekā pašu acīm ikdienā tos gadījies redzēt. Tomēr arī tādu gadījumu netrūkst. Ikreiz, dodoties dabā, mājās pārnests stāsts par to, kas redzēts, pamanīts. Pirms pāris dienām beidzot arī savām acīm dabā skatīts alnis. Attālāka kaimiņiene vakarrīt smaidot stāstīja, ka viņai pie mājām jau savs savvaļas ganāmpulks. Vai ik dienu redzams prāvs stirnu bariņš, reiz pat desmit meža kazas tajā saskaitījusi. Zem ozoliem, kur atrodamas zīles, tām iecienīta barošanās vieta.
Līgatnes dabas takās gadiem neesmu bijusi. Ja zvēri ieraugāmi, vien dodoties pastaigā pa tuvējo apkārtni, tad tas kļūst arī gluži saprotami. Vairs retais dzīvnieks no Līgatnē mītošajiem dabā nav redzēts. Laukos katram savas meža takas un savi zvēri, kas priecē, ja vien nav slinkums doties tos raudzīt. Ja līdzi tiek paņemts mobilais tālrunis, iespējamas pat fotomedības. Un kas gan vēl brīvdienām vajadzīgs?
Komentāri