Nesen dzejniece Māra Zālīte intervijā žurnālam “Ir” sacīja: “Pavisam cita lieta ir varas līmenis. Es nezinu, ko ar to darīt…” un atgādināja, ka “Latvijas Gāze” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis, kura uzdevums acīmredzot ir turēt Latviju uz Krievijas gāzes adatas, bieži redzams Latvijas augstāko valstsvīru tuvumā. “Ko redzam Savickim apkārt? Aizejiet uz hokeja maču – viņa ložā sēž prezidents Ulmanis, prezidents Bērziņš, Ministru prezidenti, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre un valsts noslēpumu turētāja Godmane. Augstāks līmenis vairs nevar būt! Mēs gribam meklēt čekas maisos, bet par šiem te, kuri šodienas Latvijā sēž tajā ložā, nerunājam.”
Nupat nelielu vētru sociālajos tīklos izraisījusi ziņa, ka vizītē uz Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) devies ne vien Latvijas valsts prezidents Raimonds Vējonis, bet arī Ainārs Šlesers un viņa dēls Edvards Šlesers. Ziņu apstiprināja arī fotogrāfija, kurā redzams, kā draudzīgi visi sēž pie pusdienu galda. Protams, prezidentu vizītē pavadīja arī citas amatpersonas, ministri un uzņēmēji.
Eksperti neko nosodāmu gan tajā nesaskata. Piemēram, Stradiņa universitātes Socioloģijas un psiholoģijas katedras vadītāja Sandra Mihailova saka: “Ko nozīmē pusdienot kopā ar prezidentu? Te viņš ir prezidents, te nav.” Mihailova vēl piebilst, ka Valsts prezidents var pusdienot kopā tikai ar tiem, kas ir delegācijā, nevis nav. Viņasprāt, tas, ka Šlesers virza dēlu biznesā un abi pavada laiku kopā, liecina par labām tēva un dēla attiecībām. Savukārt etiķetes eksperte Aija Strautmane uzskata, ka, zinot sabiedrības “slimīgo” reakciju, Šleseram vajadzēja parūpēties, lai viņa dēls neiekļūst publiski redzamās fotogrāfijās kopā ar augstām valsts amatpersonām.
Protams, protokols nav pārkāpts, uzņēmēji devās uz AAE par savu naudu. Ir izskanējis arī viedoklis, ka biznesa un politiskā elite izmanto savstarpējo pazīšanos un tās radītās priekšrocības, un tieši tāpēc līdzās augstām amatpersonām redzams Šlesers juniors, nevis kāds cits jaunais censonis. Ar vārdu sakot, “savējie” ir un paliek savējie un ētika var atpūsties, jo par to naudu nemaksā.
Visus Aināra Šlesera “varoņdarbus” un skandālus, kuros iesaistīts arī viņa vārds, nav pat vērts pieminēt, jo tā būtu diezgan bieza brošūriņa. Interesanti gan pieminēt, ka 2010. gadā Raimonds Vējonis, vēl būdams vides ministrs, par Šleseru sacīja, ka viņš ir vislielākais blefotājs. Toreiz Šlesers bija Rīgas vicemērs un apgalvoja, ka, veidojot aizsargājamo dabas teritoriju Irbes jūras šaurumā, ir sākta cīņa pret Rīgas brīvostu. Ministrs Vējonis to komentēja kā nepatiesību un dezinformāciju.
Nedomāju, ka Raimondam Vējonim var pārmest savtīgumu vai melus, bet acīmredzot prezidents tomēr nav cīnītājs, drīzāk ir kā jauks un saprotams “kāzu ģenerālis”, kurš piedalās visdažādākajos pasākumos, atklāj izstādes, saka uzrunas un aprunājas ar cilvēkiem. Daži publiskie izteikumi par budžetu vai Ivetu Griguli, visticamāk, ir tā galējā robeža, par kuru tālāk prezidents neies. Skumji, ka naudai un sakariem joprojām ir lielāka vara nekā pašai varai.
Komentāri