Sabiedrību pagājušajā nedēļā saviļņojušas ziņas kā no spriedzes filmas – futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavība galvaspilsētas guļamrajona ielās, šāvējiem acīmredzami mērķtiecīgi sagaidot labi zināmo upuri un tikpat aukstasinīgi pazūdot no notikuma vietas. Lai gan Rīga nešķiet tik liela mēroga noziedzības piesātināta kā daža laba metropole lielajās valstīs, tomēr arī pēdējo gadu laikā šī nebūt nav pirmā slepkavība publiskā vietā, piemēram, pirms nepilniem trim gadiem pie Meža kapiem nošāva maksātnespējas administratoru Mārtiņu Bunku.
Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens uz trešdien notikušo reaģējis asi, nākamajā rītā sasaucot sanāksmi par valsts iekšējo drošību, kurā uzstāja par akūtu nepieciešamību attīstīt vienotu videonovērošanas tīklu, lai likumsargiem noziedzības apkarošanā būtu iespējams efektīvāk reaģēt. Tiesa, ziņu aģentūra LETA jau vēstījusi, ka par vienota novērošanas tīkla izveides plānu atbildīgais ministrs esot klāstījis jau pērn jūnijā pēc valdības sēdes, kurā ticis atbalstīts Valsts policijas (VP) reorganizācijas plāns. Tagad sasauktajā sanāksmē, kur piedalījusies Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, pašvaldību policijas, Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas vadība, kā arī VP un citu iekšlietu dienestu vadība, S.Ģirģens atkārtoti cēlis gaismā šo vajadzību. Viņš pauda uzskatu, ka slepkavība Purvciemā ir sekas šāda instrumenta trūkumam.
Iekšlietu ministrija norādījusi uz birokrātiskiem šķēršļiem novērošanas infrastruktūras veidošanai, lai gan tās ieskatā citās Eiropas valstīs jau sen tāda esot attīstīta augstākajā līmenī. “Te ir signāls Datu valsts inspekcijai un citiem ierēdņiem, ka Latvijā ir nepieciešams stiprināt valsts iekšējo drošību un sakārtot videonovērošanas kameru tīklu,” sacīja iekšlietu ministrs.
Arī mūspuses policisti ne reizi vien – gan mazāka smaguma noziegumu izmeklēšanā – atdūrušies pret secinājumu, ka mūsdienu tehnoloģiju iespējas varētu ļaut notvert aizdomās turamos krietni vien ātrāk, ja vien uz ielām un stāvlaukumos būtu vairāk novērošanas kameru. Piemēram, zagli, kas pagājušajā nedēļā Cēsīs tirdzniecības centra stāvlaukumā no automašīnas nozaga naudu, kamēr spēkrata īpašnieks mainīja riepu, uzreiz varētu atklāt, taču patlaban aizdomās turamās personas klātbūtne notikušajā nav droši pierādāma. Arī tā saukto bēru naudas izkrāpēju, visticamāk, būtu izdevies ātrāk notvert (bija zināmas ielas, pa kurām viņš aizgājis), taču tikpat kā nekur vēl tobrīd nebija novērošanas kameru.
Nenoliedzami, daļai iedzīvotāju vienota novērošanas kameru tīkla radīšana vien vairos drošības un miera sajūtu, taču noteikti būs arī cilvēki, kuri šādu “visu redzošo acu” vairošanos uztvers jūtīgi. Ne tādēļ, ka ir, ko slēpt, bet psiholoģiska trauksme pastiprināsies. Pat izstrādājot un skaļi runājot par vienotiem kritērijiem, lai ar šādām novērošanas sistēmām netiktu apdraudēta datu aizsardzība, vismaz daļa sabiedrības to neatbalstīs. Vēl vairāk – valstiskā līmenī par to uzstājīgi atsākts runāt tūliņ pēc slepkavības, kas vismaz vienkāršo cilvēku acīs tā vien izskatās pēc kriminālo autoritāšu attiecību kārtošanas. Tikai atgādināsim, ka pērnvasar Sandis Ģirģens kandidēja uz Latvijas Futbola federācijas prezidenta amatu. Atliek vien minēt, vai futbola aģenta traģiskās aiziešanas sasaistīšanai ar noziedzības izmeklēšanas apstākļiem visā valstī ir vai nav kāds sakars ar iekšlietu ministra personīgo kaislību…
Komentāri