Pēc terorakta Pēterburgā

Pirmdien pasaules masu medijus pāršalca ziņa par kārtējo teroraktu, šoreiz bumba sprāga metro Krievijas pilsētā Sanktpēterburgā. Tiek ziņots, ka Latvijas iedzīvotāji negadījumā nav cietuši, taču izjust, ko nozīmē būt šajā brīdī šajā pilsētā, kādam no Latvijas droši vien nācās.

* Renārs Sproģis.

“Druva” uzzināja, ka tieši pirmdien Sanktpēterburgā ieradās cēsnieks Renārs Sproģis. Aici­nā­jām viņu dalīties iespaidos par piedzīvoto: “Pirmdienas rītā, stāvot uz robežas un vērojot, cik lēni kāda Krievijas robežsardzes darbiniece apkalpo auto rindu, kādu brīdi pārņēma pat dusmas, jo nepilnas stundas vietā mūs noturēja vairāk nekā divas. Man bija jāpagūst uz kādu grāmatu antikvariātu, kurš, kā izrādījās, atradās tajā pašā metro posmā, kuru uzspridzināja. Tagad domāju, ka varbūt man veicās. Pa ceļam uz Pēterpili radio ziņās klausījos, ka šī pilsēta izvēlēta par Krievijas visviesmīlīgāko pilsētu. Pie sevis nodomāju – tas tiesa, jo šī Krievijas kultūras gal­vaspilsēta ar savu viesmīlību un kultūru pārspēj pat dažu Ei­ropas lielpilsētu.

Iebraucot pilsētā, izbrīnīja daudzie policistu posteņi. Sākumā nodomāju, ka varbūt Putina vizītei par godu (kā zināms, pirmdien Pēterburgā viesojās Krievijas un Baltkrievijas prezidenti). Bet, no pil­sētas nomales virzoties centra virzienā, saskaitīju kādus 50 līdz 70 policijas posteņus, tad gan nezināju, ko domāt. Tuvāk centram sākās satiksmes haoss – sastrēgumi, daudz operatīvo dienestu mašīnu. Nesapratu, kas notiek, bet, pie­braucot pie metro stacijas “Sie­na laukums” un ieraugot tur sakoncentrēto glābēju tehniku, glābējus, kuri iekšā/ ārā kaut ko nesa vai veda pa metro stacijas dur­­vīm, bija skaidrs – noticis ugunsgrēks vai sprādziens. Aiz­brau­cot līdz dzīvoklim, ko nomāju, pamanīju, ka saimniece nevarēja nospiest vārtu pultij pogu, jo viņai rokas nevis trīcēja, bet drebēja. Tad viņa izstāstīja par notikušo, likās tūlīt apraudāsies, teica, ka nezinot, vai kāds no piederīgajiem tur bijis, jo dienas laikā ļoti daudz cilvēku pārvietojoties ar metro. Nevarot kādu no savējiem sa­zvanīt, bet varbūt vienkārši prob­­lēmas ar sakariem. Uztrau­kumā viņa pat aizmirsa, kura poga jāspiež, lai vārti atvērtos.

Sprādziens notika ap trijiem pēc­pusdienā, vēl ap sešiem vakarā visu laiku pilsētā gaudoja sirēnas. Tiesa, nezinu, sprādziena vai prezidenta vizītes kontekstā. Pieva­ka­rē, pastaigājoties pa pilsētu, bija dīvaini redzēt, ka ļaužu salīdzinājumā ar citām reizēm maz. Lau­kums pie Ziemas pils pavisam tukšs. Ņemot vērā, ka esmu Pēter­burgā reizi divos mēnešos, varu ob­jektīvi salīdzināt. Vislielākās drūz­mēšanās pie sabiedriskā trans­porta pieturām, garākā rinda, ko nācās redzēt, bija pie Kazaņas katedrāles – apmēram 70 metri. Sa­strēgumu daudz, bet cilvēku uz ielām maz.”