Pēdējā laikā pasaulē notikuši daudzi satraucoši notikumi – kārtējais terorakts, apvērsums Turcijā vai arī pavisam vienkārša spēlīte “Pokemon Go”, kuras spēlētāji guvuši pirmās traumas. Par katru no notikumiem ikvienam ir savs viedoklis, tomēr, lai arī cik satraucoša ziņa tā būtu, nekas nelīdzinās notikumu šausmām, kas risinās ikviena acu priekšā. Ikdienā ne ar Francijas pilsētu Nicu, ne Turciju, ne “Pokemon go” man nav saskares, tāpēc mana sāpju tēma joprojām ir un paliek tas, kas notiek uz Latvijas ceļiem. Šoreiz gan ne par to stāvokli, nemākulīgajiem un nekaunīgajiem autovadītājiem vai ceļu satiksmes negadījumiem, bet gan par cilvēkiem, kuri ik dienu ir atbildīgi par vairāku simtu cilvēku dzīvībām, proti, autobusu vadītājiem. Saprotams, ka ikviens no mums ir tikai cilvēks, kurš ik pa reizei pieļauj kļūdas, tomēr arvien biežāk par šīm kļūdām nākas dzirdēt. Ne vien dzirdēt, bet arī būt klāt, kad šīs kļūdas tiek piedzīvotas. Jāpateicas laikam autobusa vadītājam par savas kļūdas veiksmīgu izlabošanu vai arī kādam debesīs, kurš izlēma, ka kārtējai avārijai nebūt. Bet ko nu par to, vairāk jārunā par to, kas noticis. Apmēram pirms nedēļas Jelgavā notika ceļu satiksmes negadījums, kurā iesaistīts satiksmes autobuss un pensijas vecuma sieviete. Lieki piebilst, ka pie autobusa stūres sēdēja par cietušo kundzi gados vēl vecāks vīrietis. Savukārt martā uz Bauskas šosejas autobuss nāvējoši notrieca gājēju. Vēl par piemēru var ņemt pirms diviem gadiem notikušo ceļu satiksmes negadījumu Rīgā, kur tramvajs notrieca sievieti ar piecus gadus vecu bērnu. Patiesībā tā varētu turpināt vēl un vēl. Skumji ir tas, ka autobusa vadītāji, kuriem ikdienā vajadzētu nodrošināt drošību apkārtējiem un ievērot ceļu satiksmes noteikumus, kļūst arvien bezrūpīgāki. Protams, akmeni nevar mest tikai un vienīgi autobusu vadītāju dārziņā, jo gan braucējs, gan gājējs domā, ka paspēs, tomēr dažreiz var arī nepaspēt. Un tad gan ir par vēlu…
