Klausam ir 55 gadi, viņš dzīvo laukos. Katru rītu pamostas, izdzer kafijas krūzi un uzvelk kārtīgu dūmu, bet, līdzko cigarete ir pusē, oglīti nodzēš, jo nedrīkst būt izšķērdīgs. Šī metode labi strādā, jo ļauj ietaupīt naudu un ar vienu cigarešu paku pietiek maķenīt ilgāku laiku. Izstaipoties un atviegloti atzīstot, ka joprojām nav algots strādnieks, Klauss ierauj vēl vienu kafijas šļuku. Dzīvojot pie sirmās māmuļas, tomēr vieglāk galus savilkt. Mammis saņem pensiju, nomaksā rēķinus, Klausam tik atliek palīdzēt mājas solī, šad tad jāiznes šmucspainis līdz komposta kaudzei, pa vasaru jāsaskalda un jāsakrāmē malka šķūnītī un jāpalīdz smagākos dārza darbos. Kad pušelnieks Andža piespēlē kādu haltūru būvniecībā, Klauss neatsaka, jo sīvais jau drusciņ garšo, bet pēdīgi haltūras pazudušas tāpat kā akā ūdens pēc pērnās vasaras. Arī Andža kaut ko muld par braukšanu uz ārzemēm.
Mašīnas Klausam vairs nav, jo šofera tiesības nodzēris. Kur nu nodzēris – nekā jau daudz nebija. Tik tāda maza pasēdēšana pie kaimiņa. Tovakar Klauss klusītēm lavījās pa meža ceļu mājas virzienā, bet tur policija. Viņš joprojām ir pārliecināts, ka tas ir kaimiņa, švītīgā rīdzinieka, pirksts. Gan jau viņš nostučīja.
Pēdējos gados Klauss sapratis, ka šmaukļi un blēži kaļ jaunus plānus, kā gremdēt, pazudināt, gāzt un apzagt, ja ne viņu pašu, tad citus divkājainos. Vietējā miesta pamestība likteņa varā ir uzskatāms piemērs simts galvu plānprātībai. Par laimi, viņš jau nu gan nav vakarējais, iemācījies, kā rīkoties, tāpēc ieslēdz datoru. Internets – paldies māmuļai – viņam ir.
“Kādi mums te ceļi? Cilvēki lauž mašīnas, kurš maksās par servisu? Greiders pēdējo reizi manīts pagājušajā gadā. Ceļa strādnieki – maitas un slaisti! Nestrādā, tik naudu plēš. Kur skatās vietējā vara?! Visi uzpirkti, gan jau kabatās to piķi sabāzuši. Pagastvečiem pašiem līdz sētai asfalts uzliets! Kāpēc tad es maksāju tos nodokļus?” Klauss jau kārtīgi aizsvilies interneta portālos. Krūzē ielīst vēl viena kafijas porcija. Bezdarbs.
“Cilvēki brauc prom. Lauki iztukšojas. Darba nav. Ko dod tie papīri. Iebāz vienā vietā! Tāpat jau skaidrs, ka te roka roku mazgā. Paskatieties domē, meitas manto vecāku krēslus. Tikko viena Skujiņa pensijā, jaunā Skujiņa vietā! Mums speciālistu trūkstot. Maksājiet tiem speciālistiem normālas algas, tad cilvēki nebrauks prom. Tagad runā par ievesto darbaspēku, galīgi prātiņu izkūkojuši!” nu jau Klauss ir tik nervozs, ka jāmeklē pēc cigaretes. Ar to taupīšanu šodien nekas nesanāks – nervi netur! Šitā jau var psihenē nonākt! Medicīna.
“Ārsti bļauj, ka viņiem esot mazas algas! Esot pārstrādājušies – lai iet un iestāsta to kādam lētticīgajam lauķim. Tikko “Aizliegtajā paņēmienā” bija sižets. Tagad mēs redzam visu patiesību. Lauku slimnīcā neesot ārstu. Kur tad nu šie būs, ja visi tik mantrausīgi, bet te, laukos, no nabaga jau deviņas ādas nenoplēsīsi. Nu un, ka to ārstu nav, man šodien sāp spranda, pie ārsta vajag tagad un tūlīt. Kāda man daļa, ka viņi nevar dabūt speciālistus. Man vajag, un punkts. Par ko tad es nodokļus maksāju! Cietumā šitos, kas prasa kukuļus!”
“Sen taču zināms, ka Latvijā visi tiesneši uzpirkti! Bāz mums te batonus ausīs. Ziniet kaut vienu politiķi, oligarhu, šeftmani, kurš būtu notiesāts? Ne! Un kāpēc? Tāpēc, ka tiesa ir pavisam bezzobaina. Cietumā sēž nabaga onkulītis, kas biezpiena paciņu nozadzis. Vot, tā tiesa strādā. Nu par mentiem vispār nerunāsim. Tur jau tikai dzīves neveiksminieki ar varaskāri novākušies. Par ko es tos nodokļus maksāju?” Tad Klauss secināja, ka otrā kafija arī iet uz beigām.
Komentāru sadaļā nospiedis enter taustiņu, Klauss apmierināts ievelk elpu: “Lūk, tā, veči, jācīnās par savām tiesībām.” Un nodomā: “Eh, jāpiezvana uz “Druviņu”, ko viņi tur par tām nesagrābtajām lapām rakstīja?”
Komentāri