Nu jau pāris naktis sapņos nāk viens un tas pats murgs, proti, redzu sevi tādā kā auna maskā. Gribu noraut, bet nāk politiķi un spītīgi mauc atpakaļ. Kliedzu – Neesam auni! – un no kliedziena pamostos.
Jāteic, ka tiešām rodas sajūta, ka valdošie mūs arvien vairāk uzskata par auniem, kas neko neredz un nesaprot. Varbūt tiešām nesaprotam tās smalkās politiskās nianses, bet to bardaku, kas šobrīd valda tur augšā, taču nevar nemanīt. Redz, visā valstī jātaupa, jāsamazina, jāsaīsina, bet ministriju un ierēdņu skaita samazināšana kaut kā nesokas. Arī par ministru algām vienkāršam cilvēkam nav saprotams, tās ir mazākas vai ne.
Oranžie mētājas, nav īsti skaidrs, ko grib. Vienu gan – grib palikt valdībā, Saeimā, tā teikt, pie siles. Nav svarīgi, ar kādiem paņēmieniem. Bet laikam jūt, ka aste svilst, jo nākuši klajā ar kārtējo ”mākslas darbu” – reklāmu, kas aicina stāties partijā. Taisnojas, ka tā nav politiska, bet sociālpolitiska. Aicina ļaudis stāties partijā, vienalga, kurā. Tur tiešām jābūt aunam, lai noticētu. Kāpēc reklāmā tik oranžie ministri grozās un beigās ir šīs partijas logo un nosaukums?
