Laikā, kad apkārtne kļūst arvien nomācošāka (izņemot balto sniegu), kad pienāk ziņas par paziņām, kuri cīnās ar korona vīrusa izraisīto slimību vai pat jau padevušies tai, kad nedrīkst tikties ar saviem bērniem un mazmeitiņu, kad arvien vairāk ietekmē arī citi aizliegumi – friziera apmeklējums, vajadzīgo preču nepieejamība utt. – un vēl neredz tam visam ne gala, ne malas, jāmēģina atrast arī kādu humora dzirksti.
Es patiešām sasmējos, kad izdzirdēju ziņu par kādu tiesas procesu Francijā. Proti, tiesā ticis iesūdzēts gailis vārdā Maurīss, kurš uz apsūdzēto sola nonāca savas agrās rīta dziedāšanas dēļ. Apsūdzot par trokšņa piesārņojumu, viņu mēģināja apklusināt kaimiņi, kuri netālu bija iegādājušies brīvdienu māju. Tiesa gaili attaisnoja, un tagad lauciniekiem panākums arī parlamentā un nacionālā mērogā. Šis laikam gan nav bijis vienīgais gadījums, pēc vairākiem konfliktiem starp lauku iedzīvotājiem un atpūtniekiem no pilsētas Francijas Senāts apstiprinājis pat attiecīgu likumu. Tā mērķis ir atzīt lauku mantojumu un tā autentiskumu, aizsargājot šo dzīvesveidu. Arī govju zvani un govju “pļekas”, sienāžu sisināšana un trokšņaini traktori agrā rītā tagad tiek uzskatīti par daļu no Francijas dabas mantojuma, kas tiks kodificēts valsts vides tiesību aktos.
Ko tur piebilst, smalki ļaudis tie francūži, arī ar gaili mēģina tikt galā pa smalko – caur tiesu. Vai arī mūsu pilsētnieki drīz būs tik prasīgi? Grūti pateikt. Pagaidām brīvdienu mājas aizņemtas, varbūt arī tādēļ, ka gaiļu tur tuvumā nav. Smalkāki kļuvuši arī laucinieki, ar palīgsaimniecību “krāmējas” retais.
Bet stāsts par gaili Maurīsu atsauca atmiņā bērnību izteiktā padomju laika lauku sētā, kur no visa bija pa druskai, sākot no vistu saimes līdz ragainajām govīm.
Protams, ar gaiļiem piedzīvoti dažādi stāsti. Šiem skaļās balss īpašniekiem piemīt vēl tāda īpašība kā izrādīšanās savām “sievām”. Un tad nav nekā labāka kā kāda maza muļķa bērna parādīšanās pagalmā, kuram uzklupt un censties sāpīgi ieknābt. Par tālākām sekām gailis savā mazajā galviņā izdomāt nespēj. Gan tādam bērna knābējam, gan tam, kas no rīta ievingrina balsi tieši zem loga, visbiežāk tiesas ceļš bija viens – uz zupas katlu. Pret lielībniecēm vistām, kuru kladzināšana pēc izdētas olas, manuprāt, bija vēl tracinošāka, iecietība saprotamu iemeslu dēļ vienmēr bijusi krietni lielāka. Par to, kā vistiņām klājas šajos laikos milzīgajās olu “fabrikās”, domāt negribas. Negatīvo emociju tāpat jau gana.
