Cilvēka ticēšana, uzticēšanās kādam ir neizskaidrojama. Šaubas par to, ko nezini vai neizproti, ir pašsaprotamas. Parasti gan tik ilgi, līdz pats pārliecinies, vai kāds, kuru uzskati par gudrāku, pārliecina, kā tad īsti ir. Par visu, ko nesaprotam, ir zinātnieku un profesionāļu skaidrojumi, kas balstīti pētījumos, un līdztekus ir kāda pieredze un vēl cita uzskats. Kam ticēt, kuram viedoklim uzticēties, ja tie ir diametrāli pretēji? Kā parasti, profesionāļi nekliedz, ka ir tā, kā viņi saka, neaizvaino tos, kam citāda izpratne, viņi pamato ar faktiem, zinātniskiem pierādījumiem. Ja ko nevar izskaidrot, tā arī pasaka. Kāpēc, droši vien kamēr pastāv pasaule, sadzirdēti tiek skaļie, uzbāzīgie, tie, kam agresīvs, aizvainojošs tonis? Un, ja pats uzreiz nevari pārbaudīt, ja nav iepriekšējo paaudžu pieredzes, jūties kā purvā, kur zem katra soļa var slēpties akacis.
Šķiet, tā patlaban jūtas daudzi. Un tas saistīts par pasaulē notiekošo un informācijas plūsmu, kurā jāspēj orientēties, jāatrod laiks, jāvērtē. Maijā pēc nedaudz vairāk kā 1000 cilvēku aptaujāšanas katrs ceturtais paudis – oficiālajai ar “Covid-19” saistītajai informācijai drīzāk vai pat nemaz nevar uzticēties. Vienlaikus tomēr nepilnas divas trešdaļas sabiedrības amatpersonu paustajam šajā laikā uzticas. Oktobra beigās vairums jeb 46% Latvijas iedzīvotāju valdības rīcību un lēmumus “Covid-19” apkarošanai pēdējās divās nedēļās vērtē pozitīvi. Savukārt 43% iedzīvotāju valdības rīcību un lēmumus “Covid-19” apkarošanai pēdējā laikā kopumā vērtē drīzāk negatīvi. Desmitajai daļai jeb 11% iedzīvotāju nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.
Teju puse domā tā, otra citādi. Protams, katrs drīkst domāt, kā uzskata par pareizu. Bet ir kas ļoti svarīgs, par ko runājam krietni mazāk, – atbildība. Atbildība ne jau pret sevi, bet cilvēkiem apkārt un sabiedrību. Diemžēl, lai cik tālas galaktikas zinātne sasniegusi, tā nespēj katram pielikt jūtīgu ierīci, kas parāda to, kas ir gaisā, ko elpo un izelpo. Kas kaitīgs veselībai un dzīvībai. Kad vīruss atņēmis kādu tuvu cilvēku, parasti iestājas klusums. Un tiek meklēts vainīgais. Bet varbūt tas ir tas, kurš blakus skandēja, ka vīrusa nav, jo tā kāds teicis. Tam savukārt teicis tāds, kuram var uzticēties, jo viņš to uzzinājis no kāda, kurš internetā lasa gudrus rakstus. Atbildīgā, ka viss ir tā, nav. Burbulis ar indi ripo tālāk un kļūst aizvien apjomīgāks. Tā virziens nav paredzams.
Kam ticēt, kam uzticēties, to var zināt tikai katrs pats. Arī tā sieviete, par kuru tagad vēsta policija, ticēja, ka būs laimīga, uzticējās svešniekam tāltālā zemē, ko jau dēvēja par līgavaini. Viņa tika apkrāpta par 13 tūkstošiem eiro. Vai maz dzirdēts par līdzīgiem gadījumiem? Vienmēr jau šķiet, ka likstas, nelaimes metīs līkumu tieši apkārt man un manai mājai. Bet tām nelaimēm un likstām jau arī vajag mājvietu.
Komentāri