Ja tā padomā, visa dzīve saistīta ar pacietības trenēšanu. Sākot no bērnības, kad grūti sagaidīt, līdz izaugšu liels un darīšu, ko gribēšu, līdz vecumdienām, kad nevar sagaidīt pensijas gadus. Bet pa vidu tik daudz, kas prasa pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību gan katram individuāli, gan sabiedrībai vai tās grupām kopumā.
Protams, protams, šobrīd visa pasaule vienojusies vienotās gaidās, kad beigsies “Covid-19” sāga, kad varēsim atgriezties brīvajā režīmā, strādājot, mācoties, atpūšoties bez jebkādiem ierobežojumiem un aizliegumiem.
Dažiem pacietība izsmelta, Lielbritānijā sākušās demonstrācijas pret valdības izsludinātajiem ierobežojumiem vīrusa izplatības mazināšanai, sakot, ka ierobežojumi ir briesmīgāki par pašu vīrusu. Liekas, tā domā daudzi ne tikai Anglijā. Esam tik noguruši no visa, kas saistīts ar koronavīrusu. Tomēr pacietību! Kur to ņemt? Varbūt iepriekšējo paaudžu pieredzē.
Ļoti maz starp mums palicis ļaužu, kas piedzīvojuši karu. Lielākoties tie ir cilvēki, kas kara gados bijuši vēl mazi un uz notiekošo raudzījās ar ziņkāres, ne baiļu acīm, bet filmas, grāmatas un atmiņu stāsti atklāj kara laikā piedzīvotās šausmas, izpostītās dzīves, runā par no zemes noslaucītām mājām, ciemiem, pilsētām. Kara laika sekas nav izgaisušas vēl šodien: emigrējuši vai kara radītajā haosā pazuduši dzimtas locekļi; kara laika radītās izmaiņas sabiedrības domāšanā, uztverē, vērtību sistēmā utt. Tomēr tik grūti iejusties to laiku cilvēku situācijā! Viņi pārmaiņas uz labu, uz iepriekšējo dzīves ritmu gaidīja gadiem, turklāt piedzīvojot daudz dramatiskākus notikumus, nekā izraisījusi “Covid-19” pandēmija.
Jocīgi jau ir salīdzināt karu ar vīrusu, bet kaut kas kopīgs tur ir, kaut vai tas, kas tas skar visu pasauli, ietekmē ekonomiku, ierobežo brīvību, liek meklēt jaunas iespējas, piespiež cīnīties ar sekām. Un tagad redzam, cik maz pacietības mums ir. Nemaz nevajag sekot notiekošajam, kas saistīts ar koronavīrusu! Grūti paciesties pat pie sarkanā luksofora, kas regulē satiksmi ceļa remonta posmā, vai ievērot ātruma ierobežojumus ceļa remonta dēļ. Pukojamies, meklējam vainīgos, kāpēc remonts tik ilgs, kad tas reiz beigsies, lai gan labi zinām, ka pēc remonta ceļš būs gludāks, plašāks, galu galā – drošāks.
Atgriežoties pie situācijas, kas nepacietīgu šobrīd dara visu pasauli, neviens cits, izņemot miljonāru Bilu Geitsu, kurš pandēmijas beigas prognozē 2022.gadā, neņemas pateikt, cik ilgam laikam mums jāapbruņojas ar pacietību. Skaidrs ir viens – pacietība jātrenē, arī pie sarkanā luksofora.
Komentāri