Gatavojot materiālu par drosmīgajiem jaunievedumiem vairākās mūspuses izglītības iestādēs (lasiet “Druvā” 24.jūlija numurā) un ielūkojoties projekta “Skola 2030” vīzijā par nākotnes vidusskolas beidzēja kompetencēm, iegrimu visnotaļ pretrunīgās pārdomās. Nepārprotiet, negrasos iebilst pret šīm vērtībām, prasmēm un citām kvalitātēm, ko ideālajā variantā cer ieraudzīt jaunietī pēc kompetencēs balstītā mācību satura apgūšanas. Gribētos pat apsveikt šīs koncepcijas autorus par obligātās izglītības saturā rastajiem uzsvariem tieši uz patstāvību, kritisko spriestspēju un spēju gūto informāciju (vai tas ir skolotāja stāstītais vai paša uzmeklēti dati) kaut kā nebūt pielietot. Taču neslēpšu – kad spilgti šo vīziju par nākotnes jaunieti iedomājos un aizvien vairāk turpinu izzināt tās kvalitātes, ko viņam paredzēts iemiesot, kaut kur instinktu saknēs kļūst baisi. Protams, ne jau tik burtiski viss notiek, ka pēc veiksmīgu cilvēku paradumu apgūšanas katrs pēkšņi kā uz burvju mājiena kļūst veiksmīgs. Ar šo piemēru vēlējos teikt: neba nu vīzija par vidusskolas absolventa īpašību un uzkrāto prasmju bagāžu garantē, ka aptuveni pēc desmitgades pilnīgi visa jaunā paaudze būs tieši tāda. Tomēr mērķis ir izvirzīts, virziens ir zināms un, redzot, kā laikmeta prasībām pielāgojas arī skolas, laikam šaubu vairs nav, ka nākotnes bērns intelektuālajā attīstībā apsteigs vecākus vēl krietni pirms fiziskas pieaugšanas līdz vienādam acu augstumam ar saviem radītājiem. Man bail, ka jau pēc pāris gadiem es nepratīšu sarunāties ar saviem bērniem.
Zinu, zinu – arī tā ir mūžveca tēma par paaudžu skatījuma un interešu konfliktu. Man tikai arvien vairāk sāk šķist, ka šie attīstības (ne tikai akadēmisko zināšanu, bet arī dzīvesziņas) apgriezieni pieaug ģeometriskā progresijā un varbūt jau parīt sajutīšos kā vecmāmiņa savai atvasei, bet aizparīt pat vēl senāka priekšteča lomā. Atzīšos, mani neuztrauc nākamās paaudzes profesionalitātes un akadēmisko zināšanu virsotnes, kuras, visticamāk, mūsu paaudzei nesasniegt. Jūtos izmesta no laivas par to saprāta un veselīgās attieksmes sēklu, kas tiek likta šodienas mazuļos un skolēnos. Jāmācās mums visiem, tas jau labu brīdi skan banāli, ne tikai matemātika, bet arī filozofija kopā ar saviem bērniem. Bet bail netikt viņiem līdzi.
Lai vai kā būtu ar nākotnes bērnu vai jaunieti, lieku cerības, ka atslēga joprojām būs tā pati – tas ir mans bērns. Tai maģijai jau nevajadzētu pazust līdz ar visām pedagoģiskajām un tehnoloģiju inovācijām.
