Aizvadītā gada nogalē, kad vajadzēja iestāties mieram virs zemes un labam prātam cilvēkos, sociālo tīklu lietotājus satrauca kāds foto. Jauna medniece savās pirmajās medībās Alūksnes pusē ar pirmo šāvienu bija trāpījusi lūsenei un sajūsmināta dalījusies ar priecīgo ziņu mednieku portālā. Foto ar tekstu nokļuva arī ārpus profesionāļu mājaslapas. Sabiedrība jūtīgi reaģēja uz vārdiem: medniece, lūšu mamma un mazuļi. Diskusijas dalībnieki uz karstām pēdām sadalīja sabiedrību zālēdājos, gaļēdājos un pārējos. Turpmākās rīcības ieteikumi bija plašā amplitūdā – no ierosinājuma par lūšu un visu citu kustoņu medību aizliegumu līdz dabas norišu pilnīgai neizpratnei un pat draudiem fiziski izrēķināties.
Jebkurai nozarei, profesijai, vaļaspriekam vai procesam ir aizskatuve, par kuru informācija pieejama “tikai dienesta lietošanai”, savējo lokam, profesionāļiem, taču, līdz ko kāds no konteksta atrauts teikums vai fakts nonāk atklātībā, sekas nav paredzamas. Nu jau vētra norimusi, ir jauni stāsti un varoņi, bet notikušais liecina, cik maz patiesībā zinām par dabu. Uzklausīju sabiedrības apsūdzēto – mednieku – viedokli. Sabiedrību visvairāk bija satraucis fakts, ka mednieku pulkā ir arī sievietes. Viņu nav daudz, un vairākums šajā pulkā nonākušas, veicot dienesta pienākumus meža nozarē.
Baiba Līviņa, Dabas aizsardzības pārvaldes speciāliste, kādreiz gājusi medībās par dzinēju: “Tagad iznāk, ka mednieki ir tie ļaunie. Diskusijās jūtama sieviešu diskriminācija. Ja foto un tekstu būtu ievietojis vīrietis, neviens neko neteiktu. Īsts mednieks pazīst mežu, viņam jābūt gan zināšanām, gan sajūtai, kur ir zvēri. Domāju, ka lūšu noteikti ir vairāk, nekā uzskaitīti, jo izturas klusi un nemanāmi, diennaktī nostaigā lielus attālumus, precīzi noteikt to skaitu ir grūti pat pēdu pazinējam.”
Dace Eipure, dabas pazinēja un medniece no Nītaures, jūt līdzi daudz norātajai medniecei: “Man ir žēl. Uzskatu, ka viņa ir izveicīga meitene. Viņai tas izdevās! Esmu lūsi redzējusi – tā ir viena mirga, jo lūsis iet klusu, nedzirdami. Daba diemžēl nevar visu noregulēt tā, lai būtu līdzsvars. Ja daudzi tā uztraucas par mednieku ētiku un bez mātes palikušiem dzīvniekiem, tad jājautā – cik paši ir palīdzējuši līdzcilvēkiem, kaut vai saviem radiem?”
Līdzīgs viedoklis ir Rudītei Vasilei, Straupes mednieku un makšķernieku biedrības “Mārkulīči” medniecei kopš 2004.gada: “Sabiedrība pēkšņi atklāja, ka ir mednieces – sievietes. Nepieredzējušajiem tas ir šokējoši, gluži tāpat kā pirms gadiem šokēja pirmās ziņas par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Uzskatu, ka medniece likumu nepārkāpa, un es būtu rīkojusies tāpat.
Neesmu piedalījusies lūšu un vilku medībās, iespējams, neesmu pat gribējusi piedalīties, jo man būtu bail, zinot, cik izmanīgi, gudri un bīstami ir šie dzīvnieki. Tiem, kuri lūsi redzējuši zooloģiskajā dārzā, ir priekšstats par skaistu ģimenīti ar mazuļiem. Mežā ir citādi. Tā ir liela veiksme, ja kāds šo zvēru vispār ierauga, un vēl lielāka, ja mednieks ir tik veikls, ka dažu sekunžu laikā paspēj izvērtēt, rīkoties un trāpīt.”
Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola medībās gājusi bērnībā kopā ar tēvu. Viņa šaubās, vai, nošaujot lūšu māti decembrī, mazuļi izdzīvos. Acīmredzot medību termiņi ir jāpārskata un jāpārceļ pāris mēnešus vēlāk. Šī sezona sākās pagājušā gada 1.decembrī un turpināsies līdz 31.martam. Velga daudz novērojusi dabas takās mītošo lūšu ģimeni, stundām skatījusies, kā trīs mazuļi, mammas mācīti, apgūst medījuma plucināšanu un ēšanu. “Domāju, tikai februārī, martā lūsēni būs pietiekami pieauguši un varēs patstāvīgi sameklēt ēdamo. Decembrī bez mammas palikušie vēl ir bērni, tiem nav pietiekami daudz spēka un fiziskās veiklības. Stirna iespertu pa galvu, lūsēns apkristu, un viss. Varbūt gadītos kāda pele, kāds nobeidzies dzīvnieciņš, kaut gan lūši neēd maitu.”
Agris Ķesa no Pārgaujas novada atzīst, ka medniecei nevajadzēja “zīmēties”, publicēt savu veiksmīgo ieguvumu: “Esmu lūsi redzējis dabā – viltīgs un ātrs, čik, pāriet ceļam un vairs nav.”
Ainārs Valdovskis no Drabešu pagasta: “Mednieki ir kā zemnieki, kuri rūpējas par savu saimniecību. Viņiem ir svarīgi saglabāt dzīvnieku populāciju, neiznīcināt sugas turpinātājus, tomēr no liela attāluma atšķirt lūša dzimumu, novērtēt vecumu spēj tikai pieredzējušie un arī tad ne vienmēr. Dabā šie dzīvnieki neiet barā kā brieži.”
Aptaujātie mednieki uzsver, ka nepieciešams daudz vairāk stāstīt un rakstīt par norisēm dabā. Lūšu nav maz. Lai cik slēpti viņi dzīvotu, tie pēdējā laikā iekļūst pat autoavārijās. Domājot par šo dzīvnieku nākotni, 17.janvārī Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” notiks apspriede par Eirāzijas lūša, vilka un brūnā lāča dabas aizsardzības plānu atjaunošanu.
Komentāri