Kurš gan neatceras Mirttantes tekstu no slavenās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, ko viņa krievu valodā saka milicim – U meņa vse dokumenti v porjadke. Proti, ka viņai dokumenti kārtībā. Šis teksts bieži nāk atmiņā, dzirdot un redzot, kā notiek darbs valsts iestādēs un pašvaldībās. Galvenais, lai dokumentu daudz un lai tie vienmēr kārtībā, pārējais dažbrīd pat ir mazsvarīgi.
Nenoliedzu, ka ir svarīgi, lai dokumentos nav haoss, bet tas nevar kļūt par galveno nosacījumu tā, ka aiz tiem pazūd rezultāts. Savukārt situācijās, kad kāds norāda, ka nav rezultāta, ka attīstība nenotiek, ierēdnis, iestādes vadītājs cēli un pārliecinoši ceļ galdā kārtējo papīru, lai pierādītu, ka viss notiek atbilstoši izstrādātajam, saskaņotajam, apstiprinātajam. It kā jau nav, ko iebilst, bet ar prātu saproti, ka braucam auzās.
Dažbrīd veidojas tieša līdzība ar Krilova fabulu par līdaku, vēzi un gulbi, kur katrs to vezumu velk uz savu pusi. Valstī it kā runā par e-pārvaldi, par birokrātijas mazināšanos, bet dzīvē notiek pretējais. Dokumentu ir arvien vairāk, jo ierēdņi katru darbību, lēmumu cenšas piesegt ar atbilstošu dokumentu.
No vienas puses, viņus var saprast, jo pieredze liek veidot dokumentu ierakumus un aizsardzības bastionus. Diemžēl šie dokumentu blāķi arvien vairāk bremzē attīstību, virzību uz rezultātu, dažbrīd nonākot līdz galējībai, ka sasniegumi, panākumi, izaugsme, attīstība vairs nav galvenais, par alfu un omegu kļūst atskaites, anketas un nezin vēl kādi dokumenti, kuros katrai rakstu zīmei, katram komatam jābūt atbilstoši prasītajam. Pretējā gadījumā visa dokumentu ķīpa var tikt atmesta atpakaļ kā nederīga. Un ierēdnis ar labi padarīta darba sajūtu var doties mājup, kamēr dokumentu iesniedzējs atkal veltīs stundas, dienas, lai meklētu kļūdas, labotu, sniegtu vēlreiz cerībā, ka šoreiz būs pareizi.
Cik nav dzirdēti uzņēmēju stāsti par nespēju izsities cauri valsts un pašvaldību birokrātijas mūriem, kā rezultātā ieceri pat nākas nolikt malā, jo kļūst skaidrs, ka neizprotamās prasības nav iespējams izpildīt. Tas viss lēnām sāk atgādināt reiz jau piedzīvotu sistēmu, kur viss bija uz papīra, proti, nemitīga izaugsme, attīstība, bet patiesībā braucām arvien dziļāk purvā.
Komentāri