Cik vien tālu savā biogrāfijā varu ieskatīties, vienmēr esmu bijusi saistīta ar ģimenes dārziņa kopšanu. Bērnība, jaunība vairāk pavadīta lauku vidē, tādēļ pašsaprotami, ka ģimenes vajadzībām vienmēr tika audzēti visi iespējamie dārzeņi. Atceros, ka bērnībā, atbraukusi uz pilsētu, nespēju saprast, kam vajadzīgs veikals, kur pārdod kartupeļus, bietes, burkānus…
Tomēr arī tad, kad pārcēlos uz dzīvi pilsētā, no dārziņa kopšanos neatteicos, jo izrādījās, ka “no laukiem cilvēku ārā var dabūt, bet laukus no cilvēka nē”. Bija jau arī ekonomiski apsvērumi, tomēr vieglāk savilkt galus kopā, kad audzināmi un skolās vadāmi trīs bērni.
Bet bērni izaug, laiki mainās. Šodien veikalā var nopirkt svaigus dārzeņus visu cauru gadu. Arī konservus, kas, pēc smalkām receptēm gatavoti, izkonkurē mājas apstākļos radītos. Arvien retāk bērni, atbraukuši ciemos, līdzi paņem mammas sagatavotās burciņas.
Un, ja tā labi padomā, kādēļ skriet un mocīt sevi? Kādēļ atteikties no dažādu jauku pasākumu apmeklēšanas, kuru vasarā netrūkst? Kādēļ prātuļot, braukt vai nebraukt brīvdienas pavadīt pie jūras, drīkst vai nedrīkst ieplānot kādu garāku ceļojumu, jo siltumnīcā tomāti nokaltīs…
Tad nu esmu izlēmusi šovasar mēģināt izdzīt no sevis laukus. Sagadījās, ka rudenī dārzs netika uzarts, sagadījās, ka iekoptajā laukā sēt un stādīt nevarēšu. Tādēļ – lai dzīvo brīvība! Pēc darba dienas neskriešu uz savām vagām un dobēm, brīvdienās nelocīšu muguru, lai paklanītos negantajām nezālēm.
Nu nebūs man aromātisko dillīšu, tikko plūktu salātlapu, ekoloģiki audzētu burkānu un citu “drošu” dārzeņu. Nu ja, sākas. Nebūs patīkamā noguruma, kas gūts no fiziska darba, pietrūks prieka, kāds pārņem, vien atskatoties uz tikko izravētu un uzrušinātu dārzu, pietrūks gandarījuma, ko gūst, kad citi jautā : “Un to izaudzēji tu pati?” Un kā ar tām burciņām, kuras ziemā vien jāatnes no pagraba un jāatver, lai uzburtu lielisku maltīti? Un kādēļ cilvēki saka: “Cāļus skaita rudenī.” Lai saka! Šovasar lai dzīvo brīvība!
Komentāri