Pavasaris šogad nav tas labākais, ja salīdzina gaisa temperatūru, nokrišņu daudzumu un vēja virzienu citos pavasaros, īpaši maijā. Hokeja līdzjutēji gan var priecāties, jo, ja salīdzina ar citu čempionātu rezultātiem, Latvijas komandai veicas ļoti labi! Bet Eirovīzijā latviešu cerības sagrautas, citu valstu dziedātāji pārspēja mūsu “Trian Park”.
Katru dienu, katru mirkli visdažādākajās jomās un līmeņos notiek sacenšanās, salīdzināšanās, meklējot un noskaidrojot labu, labāku, vislabāko… Labākais sportists, labākais solists, labākais darbinieks utt. Bieži šī meklēšana un salīdzināšana noved līdz absurdam, ejam no vienas darbavietas uz citu, no vienas skolas uz nākamo, no pirmās sievas/vīra pie otras/otra, pat valsti, kurā dzīvot un strādāt, esam gatavi mainīt, jo tā cita esot labāka. Lieki teikt, cik daudz enerģijas, spēka, dzīvesprieka šī salīdzināšanās, sacenšanās paņem. Tā gan virza attīstību un liek pasaulei griezties ātrāk, tomēr reizēm tik ļoti gribas vietu, kur atrast dvēseles mieru, kur pierimst asie vēji, skaļie vārdi, satraucošie sāncenšu soļi aiz muguras. Cik labi, ka tāda vieta ir! Un tā ir mātes sirds, kas mīl vienādi – vai esam mazulīši šūpulī, vai pieauguši cilvēki, kas pametuši dzimto māju, pagastu, pilsētu.
Svētdien, Mātes dienā, vairāk nekā citreiz klātienē vai domās pabūsim vietā, kur mūs jau no piedzimšanas mirkļa uzskata par pašiem labākajiem. Lai kā mūs vērtētu citi, savai mammai esam un būsim paši skaistākie, gudrākie, visvismīļākie. Diemžēl gadās, ka tikai tad, kad mamma aizgājusi mūžības ceļos, saprotam, cik neaizvietojams patvērums viņa mums ir.
Tagad, kad pati esmu jau vecmāmiņa, bieži atceros savu mammu. Tikai tagad saprotu, kā viņa jutās tajā vai citā dzīves situācijā. Tik bieži dzirdu no saviem bērniem, cik brīnišķīga vecmāmiņa viņiem bijusi. Lai man piedod sievietes, kuras nav mātes un kuras dzīvei meklē citu jēgu. Manuprāt, vissvarīgākais, visjēgpilnākais, visbrīnišķīgākais piedzīvojums uz šīs zemes ir būt mātei. Vismaz manā dzīvē nekas labāks nav atgadījies!
