Pirmdien, 6.novembrī, raidījums “Aizliegtais paņēmiens” un operācija – “Zīdaiņu aukle”, kuras laikā vienā no Latvijas bērnunamiem, neatklājot savu patieso profesiju, par aukli strādāja žurnāliste, sabiedrībā izraisīja, maigi izsakoties, sašutumu un dusmas.
Tomēr diezgan godīgi būtu teikt, ka mēs visi to zinājām. Nojautu, ka tāda ir bērnunama bērnu ikdiena, jau iepriekš radījis gan dzirdētais no sistēmas bērniem, gan no medijiem, tikai atsacījāmies tam tā pa īstam noticēt. Acīmredzot vēlme izlikties, ka dzīvojam varavīksnes rožu dārzā, sabiedrību tur pie cerības, ka viss galu galā būs labi, viss nokārtosies, un kāda gan daļa gar citiem, svarīgi, kā pats tieku uz priekšu. Tomēr tik atklāti parādīta patiesība trāpīja vārīgajā vietā.
Mani pārsteidza viens pavisam mazs raidījuma fragmentiņš, kurā Ārija Martukāne, Latvijas profesionālo audžu ģimeņu “Terēze” vadītāja, bilda, ka šī audžuģimeņu sistēma darbojas, bet lielākās grūtības, ar ko saskaras ģimenes, ir neadekvātā nauda par pienākumu pildīšanu pret bērnu (113 eiro mēnesī), tālab vecākiem ir arī jāstrādā.
“Pēdējā laikā mēs mazliet veicām statistiku. Jau trīs ģimenēm ir uzteikts darbs. Tātad darba devējam tāda ģimene, kura rūpējas par šādu zīdaini, nav izdevīga. Protams, paņemot šādu bērniņu, ir tāda medicīniskā buķete, kas jāsaved kārtībā, ka laiks, ko pavada darbā, ir ierobežots, maksimāli palīdzot bērnam,” tā Ā. Martukāne, un šī mazā statistika mani izbrīnīja.
Tad jau iznāk, ka uzņēmēju labās gribas izpausmes ap Ziemassvētkiem, kas tūlīt, tūlīt atsāksies, ir tīrais blefs un acu aizmālēšana. Kāpēc joprojām dzīves pabērnus, pensionārus un cilvēkus ar īpašām vajadzībām glābjam tikai reizi gadā, turklāt ar lielu reklamēšanos, ar publicitāti un izrādīšanos? Vai tiešām mazie darbi, kas ilgtermiņā dod fantastisku rezultātu, neskaitās, nu jā – tā labā slava tad neskrien tik ļoti pa priekšu, kā Ziemassvētku laikā, kad “eņģeļi” nolaižas pār Latviju.
Savukārt, lasot komentārus, man patika kāda cilvēka ieteikums. Proti, savulaik ASV kāda mazuļu patversme bija sadarbojusies ar vecļaudīm no pansionāta, protams, tādiem, kuriem veselība atļauj būt aktīviem. Rezultātā sanācis labs terapeitisks efekts gan sirmgalvjiem, gan mazuļiem. Cilvēkam ir nepieciešams justies vajadzīgam visos vecumos. Varbūt par to ir vērts padomāt.
