Šajā slejā jau vairākkārt esmu rakstījusi par vienu no žurnālistu darba priekšrocībām – vienmēr uzzināt ko jaunu, iegūt jaunus kontaktus un redzēt citu cilvēku ikdienu. Tā teikt – katra diena var būt pilnīgi citāda. Vakardien pirmo reizi apmeklēju tiesas sēdi. Man tā bija pavisam jauna pieredze. Līdz šim to, kā tiesas priekšā stājas kāds apsūdzētais, biju redzējusi vien filmās. Un te nu es biju – sēdēju, vēroju, klausījos. Kolēģe man tobrīd teica: “Šī ir vieta, kur izšķiras cilvēku likteņi.” Tas man neizgāja no prāta, un es sāku apsvērt – vai tiešām? Vai cilvēka liktenis neizšķiras ik reizi, kad viņš ir kādas izvēles priekšā? Tajā brīdī, kad kādu, tikai sev zināmu motīvu vadīts, cilvēks apsver iespēju nodarīt pāri citam vai to nudien arī izdara – lūk, tajā brīdī izšķiras cilvēka liktenis. Viņam bija izvēle to nedarīt. Un, kā zinām, par saviem darbiem un nedarbiem mēs katrs agri vai vēlu atbildam. Neatkarīgi no tā, vai noziedznieks tiks noķerts un tiesāts vai ne , ar savu pāridarījumu viņam būs jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi. Bet diemžēl cilvēki, kuri pastrādā noziegumus, tajā brīdī nepārvelk svītru tikai savai dzīvei. Protams, var būt vieglāki un smagāki gadījumi, bet arī cilvēkam, kurš cietis no pāridarītāja rokas, dzīve var mainīties vienā mirklī. Pavisam. Par cietušo, viņa bērniem un vecākiem, varmāka diezin vai aizdomājas. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir pilna briesmu – sargāsim sevi, savus tuvākos, bet pats galvenais, būsim apdomīgi un prātīgi, pieņemot lēmumus. Atcerēsimies, ka par to sekām atbildīgi būsim mēs paši.
