Itin bieži dzirdēts viedoklis, ka Latvijas meži tiek izcirsti, tie sarūk, nereti cilvēki par to aizdomājas, pamanot kārtējo nocirsto mežu kāda ceļa malā. Taču, izrādās, mežu apjoms nevis sarūk, bet gluži otrādi – arvien palielinās.
To starptautiskajā konferencē “Koka dienas” apliecināja arī a/s “Latvijas valsts meži” komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs. Uzrunas sākumā viņš pastāstīja, ka pērn Koka dienās kāda arhitekte viņam jautājusi, ja Latvijā tik mežonīgi turpināsies mežu izciršana, vai būs koksne, ko izmantot būvniecībā, tāpēc nolēmis runāt tieši par šo jautājumu: “Sākšu ar to, kā Latvija izskatās no mežainuma viedokļa. Jā, Zviedrijā mežu ir vairāk, 4,17 ha uz iedzīvotāju, Latvijā tie ir 1,73 hektāri. Ja salīdzinām ar Beļģiju, tur mežu nav tikpat kā nemaz, vien 0,06 ha uz vienu iedzīvotāju. Satelītu dati rāda, ka mums jau apmēram 60 procentus teritorijas aizņem meži – uz pusi vairāk nekā pirmskara Latvijā.
Visi ilgtermiņa dati norāda, ka mežos pieejamie koksnes resursi nepārtraukti palielinās. Turklāt tas notiek ne tikai tāpēc, ka meža platība Latvijā dubultojusies, jo tajā pašā laikā četras reizes palielinājies kopējais mežā uzkrātais koksnes apjoms, un tas liecina par mežaudžu ražības uzlabošanos. Citiem vārdiem sakot, ievērojami palielinājusies meža kapitālvērtība un no viena hektāra iespējams iegūt daudz vairāk derīgu lietaskoku nekā agrāk.
Te var paskaidrot, ka mūsu mežos kokiem ir ļoti labi augšanas apstākļi. Kad ledus laikmets beidzās, tas atstāja augsni, kas kopā ar klimatu veido to, kāds mežs te aug. Zinātniski sakot, esam boreālo jeb ziemeļvalstu mežu zonā, tās dienvidu pusē, kas nozīmē, ka aug ļoti kvalitatīvās egles, priedes.
Ir zināms teiciens, ka Ulmaņlaikos viss bija labāks. Bet koks šobrīd aug ātrāk nekā toreiz. To nosaka trīs faktori. Pirmais – cilvēku, meža zinātnieku veidots faktors, proti, jau apmēram 50 gadu mērķtiecīgi esam atlasījuši sēkliņas no labākajām, taisnākajām priedēm, selekcionējuši pakāpi pa pakāpei. Tas noticis arī ar egli un kopš ne tik seniem laikiem arī ar bērzu. Tātad cilvēks izveidojis labākus kokus. Divi pārējie faktori ir klimatiskie, pirmkārt, saistībā ar klimata pasiltināšanos ir vairāk dienu gadā, kad mežs aug. Otrkārt, gaisā ir vairāk ogļskābās gāzes. No vienas puses, tas ir slikti, bet mežs to savāc un, kā stāstām bērniem, apēd.
Runājot pat mežu nozari, dati rāda, ka ciršanas apjomi gadu no gada ir stabili, ikgadējais koksnes pieaugums Latvijā ir 25 miljoni kubikmetru. Saprotu, ka ir jautājums – tas ir daudz vai maz. Tas nozīmē, ka uz katru Latvijas iedzīvotāju – lielu un mazu – izaug apmēram 12 kubikmetri koksnes. Ja Centrālā statistikas pārvalde saka, ka ģimenē valstī ir vidēji 2,6 cilvēki, tad uz vienu ģimeni izaug vairāk nekā 30 kubikmetru jeb viens piekrauts kokvedējs. Tas nozīmē, ka varam no koka ne tikai būvēt, bet izmantot to arī apkurē un citur.
Koksnes eksporta vērtība kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir strauji palielinājusies, tajā pašā laikā jāuzsver, ka ciršanas apjomi nav būtiski mainījušies. Tas nozīmē, ka mūsu kokrūpniecība, kas ir Latvijas ekonomikas mugurkauls, spējusi gadu no gada arvien vairāk koksnei dot pievienoto vērtību. Proti, vairāk eksportējam jau gatavu produkciju – ēvelētus, sagatavotus zāģmateriālus, koka mājas, mēbeles, vēl ko citu, nevis vienkārši apaļkokus.
“Latvijas valsts mežiem” ir vairāki virzieni, kuros strādājam, sākot no sēklu ieguves un stādu audzēšanas, beidzot ar biznesa sistēmu risinājumiem, kas ir dažādas, uz ģeogrāfiskām informācijas sistēmām balstītas programmas. Mums ir trīs stādu audzētavas, kurās gadā tiek izaudzēti vairāk nekā 50 miljoni stādu, apmēram 25 uz katru Latvijas iedzīvotāju. Esam apņēmušies palielināt apjomu, jo ir eksporta iespējas, mūsu audzētie stādi ir konkurētspējīgi arī Zviedrijā un Somijā.
Vēl viena nozare ir meža infrastruktūra jeb ceļi, jo bez tiem nevarētu ne izvest koksni, ne ievest stādus jaunu mežu stādīšanai. Arī iedzīvotāji ir priecīgi par šiem meža ceļiem, tie arī viņiem dod lielāku iespēju būt mežā. Ne mazāk nozīmīgi meža ceļi ir no ugunsdrošības viedokļa, jo ļauj piekļūt ar dzēšanas tehniku, ja tas nepieciešams. Ja ir šāda infra-struktūra, meža ugunsgrēku var apturēt pēc viena vai diviem izdegušiem hektāriem. Tur, kur ceļu nav, kur ir plaši liegumi, mežu ugunsgrēki beidzas ar krietni lielākiem postījumiem, piemēram, kā pērn, kad izdega vairāki tūkstoši hektāru.
Protams, meži augtu arī bez cilvēka klātbūtnes, taču mūsu mērķis ir gūt no tiem pēc iespējas lielāku saimniecisko labumu. Tāpēc Latvijā pieejamo koksnes resursu pieaugums notiek, pateicoties meža nozares mērķtiecīgi veiktai mežsaimnieciskajai darbībai mežu selekcijā, atjaunošanā, kopšanā un mežizstrādē izmantojot jaunākos zinātnes atzinumus un tehnoloģiju sasniegumus.”
Komentāri