Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš kā deputāts Eiropas Parlamentā nostrādājis gandrīz desmit gadus un kā vienīgais no Baltijas politiķiem iekļauts starptautiskās nevalstiskās organizācijas “VoteWatch Europe” pētījumā par ietekmīgākajiem EP deputātiem, 70 deputātu vidū ieņemot 19.vietu.
-Kā to var panākt, ka deputātu no nelielas valsts, kurai ir tikai astoņi deputāti no 751, dzird, uzklausa un ar viņu rēķinās?
– Galvenais, kā visās dzīves jomās, ir nenoslinkot. Visi deputāti ir sadalīti pa frakcijām, pa valstu delegācijām. Ir cilvēki, kuri tādā vidē ar savu darbu un līdz ar to arī ar iegūto autoritāti izvirzās par viedokļu līderiem. Ja esi ar atvērtām acīm un saproti, kuri ir tie, kas var ietekmēt citus, tad nav jārunā ar visiem pārējiem 750 deputātiem, bet varbūt vajag runāt ar piecpadsmit, divdesmit deputātiem. Man ir bijusi milzu priekšrocība strādāt Eiropas Tautas partijas frakcijā, kas joprojām ir Eiropā vislielākais politiskais spēks. Es arī turpinu šajā politiskajā grupā darboties Eiropadomē, kurā daudzi kolēģi ir, varētu teikt, no šī politiskā spēka ģimenes. Tas ļoti palīdz, jo, ja es pārliecinu savu politisko grupu, tad man jau ir kādas 220 balsis. Ja es pārliecinu savējos, tad mani kolēģi palīdz pārliecināt citu politisko frakciju deputātus. Daudzi cilvēki, arī politikā būdami, nav izpratuši, ka politika nav uzņēmējdarbība, politika nav akadēmiskais darbs – un es esmu strādājis arī šajās jomās – politikā ir daudzi šie elementi, bet ir viena lieta, kas stāv pāri visam: spēja runāt, uzklausīt un pārliecināt. Un vienkārši sadraudzēties ar otru, iegūt uzticību. Ja iegūst uzticību, tad iegūst ausis, ja iegūst ausis, gūst arī uzticamību. Tā, manuprāt, ir veiksmīga politiķa pieeja politikai. Ja esi no maza politiskā spēka vai pārstāvi lielu politisko grupu, bet neesi galvenais, tad tu varbūt pārvaldi 30 balsis no 751. Nākot no liela politiskā spēka, man jau sākumā bija 220 balsis, un kolēģi palīdzēja pārliecināt citus.
-Vai vienmēr ir tā, ka politiskā grupa jeb frakcija visos jautājumos iekšēji ir vienota? Deputāti ir no dažādām valstīm, un valstu intereses atšķiras.
– Jā, valstu intereses atšķiras. Iespējams, Eiropas vides aktīvisti ir vienoti, bet, ja salīdzina ar lielajām grupām, sociāldemokrātiem un liberāļiem, tad Eiropas Tautas partijas frakcija tiešām ir vienota. Vidēji 95 procenti balso par to, par ko grupā ir bijusi vienošanās. Tas ir tādēļ, ka Tautas partijas frakcijā notiek ļoti aktīvas iekšējās diskusijas, nav tā, ka kāds leitnants pasaka un visi pārējie seko. Mēs vienlaikus runājam gan savā frakcijā, gan ar ārējiem partneriem. Iekšēji, protams, ir dažādas intereses, dažādas delegācijas, ir jābūt pietiekamai informācijai, un ir jājūt un jāsaprot, ar kuriem deputātiem ir jārunā, lai gūtu lielāku atbalstu. Un kādos jautājumos es savu atbalstu varu sniegt citiem, zinādams, ka dots devējam atdodas (smaida). Reizēm tā ir, kā dejot lielā zālē, dejo nevis divi, bet ļoti daudzi, un ļoti viegli var uzkāpt kādam uz kājas vai kādu pagrūst, tomēr visu laiku jābūt kustībā. Protams, nav tā – ja es viens kaut ko izdomāšu, tad man automātiski būs tās 220 balsis. Tas ir liels darbs, bet es zinu, kur un kā es varu gūt sava politiskā spēka atbalstu un kā strādāt ar citiem.
-Kā var kļūt par frakcijas līderi, sarunu vadītāju kādā jautājumā – piemēram, enerģētikā?
-Tas ir vairāku gadu process. Es nostrādāju divus sasaukumus. Pirmajā sasaukumā es apguvu laukumu, izzināju procesus, procedūras, vienkāršoti sakot – iestrādājos attiecīgajās komitejās, gūstot savu kolēģu atbalstu. Otrajā sasaukumā mani kolēģi mani izvirzīja par atbildīgo no Eiropas Tautas partijas frakcijas enerģētikas, rūpniecības un zinātnes jautājumos. Kāpēc viņi mani izvirzīja, jums droši vien būtu jājautā viņiem, bet acīmredzot tas bija balstīts uz manu darbību piecos gados. Iepriekšējā vadītāja bija no Spānijas, bijusī ministre, ļoti gaišs un patīkams cilvēks. Otrajā sasaukumā mani uzrunāja, vai es negribētu kandidēt, un līdzšinējā vadītāja mani atbalstīja. Vēl kandidēja viens deputāts no Vācijas un viens no Austrijas. Tā bija iekšējā balošana. Ar ļoti lielu pārsvaru tiku ievēlēts, un Vācijas delegācijas vadītājs uztraucās, kā vācu deputāts var saņemt tik maz balsu. Tas bija ļoti liela darba rezultāts. Ir daudzi deputāti, kuri atbild par dažādām jomām, bet, ja atbildīgais ir no lielas frakcijas, tas palīdz tos pēdējos simts metrus veiksmīgi noskriet. Protams, līdz tam ir jātiek, tas ir individuāls darbs. Tas, ka esmu no Latvijas, mani ne kavēja, nedz arī man palīdzēja. Komitejā es no Latvijas biju vienīgais, no Vācijas bija pieci vai seši deputāti. Ir jāstrādā, notikumus var ietekmēt. Savā ziņā es to pašu turpinu Eiropadomē, tagad esmu viens no 27, jo Lielbritānija pēdējā laikā pie sarunu galda nav bijusi. Protams, es kontaktējos ar kolēģiem, gribu viņus labāk iepazīt, jo mani interesē, lai mūsu valstij ir lielāka ietekme, nekā mūsu iedzīvotāju skaits vai ekonomikas lielums.
-Vai ir jābūt arī zināmām diplomāta dotībām? Pieļauju, ka sarunās un diskusijās nākas dzirdēt gan aizvainojošus, gan gluži aplamus spriedumus, kas var nokaitināt. Galu galā mēs visi esam tikai cilvēki…
– Politikā tas, kurš pasaka visu, ko domā, īpaši tālu netiek. To es iemācījos bērnībā. Viens no mana tēva labiem padomiem, ko es atceros, bija:
“Tu vienmēr vari otram pateikt visu, ko tu domā. Tikai padomā, kādas varētu būt sekas!” Tas bija labs padoms, un savā ziņā tas atbrīvo. Nevajag uztraukties, jo, kad es gribēšu pateikt, ka tas ir muļķīgs arguments, es to varēšu pateikt. Tomēr jāpadomā, kādu labumu tas dos vai nedos. Dzīvē jau ir tieši tāpat – tiem, kuri jebkurā kompānijā pasaka visu, ko viņi domā, parasti nav pārāk daudz draugu. Un reizēm jau ir tā, ka esam noguruši, sakaitināti un atļaujamies kaut ko pateikt, tās pat nav mūsu domas, bet sliktās pašsajūtas izrādīšana. Politikā tas ir netikums.
Intervija publicēta saīsināti. Visu tekstu var lasīt latviesi.com.
Komentāri