Jau sākot domāt šo domu, sapratu, ka dabūšu trūkties. Visticamāk, nevienam lasītājam nepatiks tas, ko teikšu. Proti, par iecerēto administratīvi teritoriālo reformu un pašvaldību rīkotajām aptaujām tās sakarā. Jo šīs aptaujas man šķiet nekorektas. Prasīt, vai iedzīvotāji vēlas saglabāt pašreizējo situāciju, ir kā pajautāt, vai viņiem vajag lielāku algu, pensiju. Katrs teiks – jā.
Diezin vai šādas aptaujas var dot kādu objektīvu skatījumu uz to, kā valstī iecerētajām reformām kopumā būtu jāīstenojas, lai nākamā desmitgade virzītu Latviju uz lielāku labklājību. Cik izsvērtu atbildi es kā iedzīvotājs varu dot par pašvaldību reformu vajadzību? Pirmkārt, es taču turēšos pie tradīcijas, jo pārmaiņas patīk retajam, bet vietējā vara ir tuva un saprotama (ja vien cilvēks nav par kaut ko ļoti nopietni saķildojies ar to), otrkārt, neviens taču neizskaidro, konkrēti kā manā mazajā pašvaldība nav no tā, ko var nodrošināt lielāka. Un frāzes, kas no reformas iecerētājiem dzirdamas publiskajā telpā, ir tikai frāzes. Tās neaizskar ne sajūtas, ne prāta apsvērumus. Vietējās pašvaldības vadītāju, vietējo viedokļu līderu teiktais gan, jo viņi runā par konkrētām, taustāmām un cilvēka ikdienu tieši ietekmējošām lietām. Tas ir viņu spēks. Kas būtu viņu trūkumi?
Visbiežāk jau saka – baidās zaudēt savus krēslus, statusu. Kaut kāda taisnības kripata jau droši vien tajā ir, tas ir tikai cilvēciski, kuram gan gribas zaudēt darbu, atbildīgu un interesantu. Tomēr pieļauju, ka vēl lielāku pretestību reformai rada bažas, vai viņu, vietējo politiķu, vadītāju, iestrādnes tiks izmantotas tajā virzienā, kuru iecerējuši, vai paveikto nenojauks jaunās strāvas un pārmaiņas. Pašvaldības darbs jau netiek plānots gadam, pat ne diviem, bet tālākam laikam. Un katram savus plānus gribas redzēt piepildītus. Un te… tos kāds grasās izjaukt! Diezin vai šādā situācijā daudzi spēj vietējās problēmas un to risinājumus redzēt kopējā valsts attīstības kontekstā. Un to nevar gaidīt arī no iedzīvotājiem, kuriem ikdienā pavisam citas rūpes.
Komentāri