Daudzos novadu pašvaldību vēlēšanu sarakstos vismaz kāds deputātu kandidāts ir uzņēmējs, un parasti viens no argumentiem par labu ievēlēšanai ir tas, ka uzņēmējdarbība dod darbu vietējiem cilvēkiem. Ja vēl cilvēks ir kādas lielākas un labi zināmas partijas sarakstā, tad taču jātic, ka ar uzņēmējdarbību viss ir kārtībā, turklāt vai nu gluži tā ir, ka novada saraksta deputāta kandidāts no kāda pagasta ir pavisam nezināms citā novada pagastā?
Tomēr dzīvē tik vienkārši nav. Nesena saruna kādā no Vidzemes novadiem (ne Cēsu rajona), lika saprast to, ka vergturība Latvijā nav tik reta parādība, kā ierasts domāt.
Proti, jaunam cilvēkam pagastā pieder zāģētava, viņš ir kādas labi zināmas partijas pašvaldību vēlēšanu sarakstā, draugi un darījumu partneri viņu slavē, ka viņš ir maizes devējs ģimenēm desmit. Patiesībā cilvēki pie viņa strādā gan svētku dienās, gan sestdienās un svētdienās un darbadiena lielāko tiesu ir vairāk nekā astoņas stundu gara. Alga gan ir niecīga, pat ne minimālās algas apmērā, un par to, ka tiktu apmaksātas virsstundas, nevar būt ne runas. Saviem strādniekiem deputāta kandidāts paziņojis – ja viņi neies uz vēlēšanām, algu vispār viņiem nemaksās. Protams, nav skaidrs, kā uzņēmējs pārliecināsies, ka strādnieki nobalsojuši par viņu, bet neviens jau neko neiebilst, jo jebkurš iebildums nozīmē zibenīgu darba zaudējumu.
Kādēļ cilvēki, kuri tiek tik nekaunīgi izmantoti, klusē?
Atbilde ir vienkārša: mēs zaudēsim darbu un neko citu šeit neatradīsim. Lai brauktu darbā uz pilsētu, jābūt personīgajai automašīnai un naudai degvielai, jo ar sabiedrisko transportu izbraukāt nevar. Tam, ka varbūt Valsts ieņēmumu dienests vai kāda cita iestāde, kurai cilvēki ziņotu par šo “uzņēmējdarbību”, noklusēs ziņotāju vārdus, strādnieki netic. Viņuprāt, kāds savējais vienmēr atradīsies. Jāteic, grūti nepiekrist – galu galā trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojekts ir iestrēdzis. Turklāt nav jau garantiju, ka šo uzņēmumu nenāktos slēgt, ja sāktos pārbaudes un īpašniekam tiktu uzliktas soda naudas.
Ar vārdu sakot, strādnieki, kaut nikni un neapmierināti, saka, ka neko par šo iespējamo novada deputātu nevar atļauties ziņot, jo tad paliks bez darba un maizes vispār.
Atliek cerēt, ka novada vēlētāji nebūs noticējuši skaistajām reklāmām un kaut ko par darba un maizes “devēju” tomēr būs uzzinājuši. Tā jau ir, paši vien esam sava novada un pagasta dzīves veidotāji.
Bet, ko darīt, lai cilvēki nezaudētu to darbu, kas viņiem ir, bet likumi tomēr tiktu ievēroti, gan grūti atbildēt. Paziņa, kurš strādā Islandē, saka, ka kaut kas tāds tur nav iedomājams, visu ar likumu pārkāpušo uzņēmēju kārto arodbiedrība, bet cilvēks, kurš par to ziņojis, ir aizsargāts.
