Tik klusi un mierīgi. Šie vārdi, jēdzieni sader kopā. Parasti, ne šoreiz. Klusums fiziskā nozīmē rīt un pārējās nedēļas dienās būs neparasti dziļš, nedziedās pat baznīcu kori. Varbūt kādā dievnamā skanēs ērģeles? Taču cilvēki neplūdīs uz un no svētku vietām, nebūs baļļu un koncertu, nebūs radu trokšņaino saietu. Bet vai klusums radīs mieru?
Pat tiem, kas nepavisam netic vai negrib ticēt ligai, kas pārņēmusi cilvēci, pat tiem, kas netic, ka, tikai saglabājot attālumu vienam no otra un uzliekot sejas masku, varam censties ierobežot vīrusa skrējienu, diezin vai ap sirdi ir mierīgi. Lai cik noliedzošs esi, situācija ir ap tevi, aizbēgt no tās nav iespējams. Un neticu, ka cilvēks šajā brīdī var izslēgt bažas ja ne par savu un bērnu, tad vismaz par savu vecāku un vecvecāku veselību un pat dzīvību, lai kādus skaļus pretkovida protestus paustu.
Tādi šoreiz ir svētki, ar neziņas melno malu, bet ticu, ka arī ar cerību sudrabaino turpinājumu. Turklāt ļoti tiešu cerību – lai visiem tuvajiem ir veselība un dzīvība. Jāteic, laimes un prieka vēlmēs ne tikai jaunā paaudze neiekļauj šos vārdus, tas šķitis tik pašsaprotami, tik neatņemami, ka arī vecākajam gadagājumam nereti tie vairs nav atmiņā. Bet laiks un notikumi vērtību akcentus reizēm maina ļoti strauji, atzīsim to klusumā, kuru šobrīd izdzīvojam. Taupīsim un saudzēsim cits citu, novērtēsim cits citu. Ja spēsim savstarpēji radīt ticību un pārliecību, ka citus, kaut nepazīstamus, kaut pavisam nezināmus, cienām un novērtējam, melnā Ziemassvētku laika maliņa izbālēs.
Lai dedzam sveces eglītes zaros, lai klusi savās mājās nodziedam mīļākās svētku dziesmas! Lai neesam kopā, bet lai jūtam cits citu un zinām, ka spējam kopā radīt sirdsmieru.
Komentāri