Āfrikas cūku mēris no Latvijas neatstājas. Sērga vēršas plašumā. Tikusi pāri Daugavai, sasniedzot arī Kurzemi, no Vidzemes tā arī joprojām neatkāpjas. Gluži pretēji – devusi jaunu triecienu, skarot milzīgu cūku audzēšanas kompleksu. Skartajā saimniecībā likvidējamo lopiņu skaits mērāms vairs ne simtos, kas līdz šim jau šķita pietiekami traģiski, bet jau tūkstošos. Saeima arī atbalstījusi ārkārtas situācijas izsludināšanu Āfrikas cūku mēra skartajos Vidzemes novados.
Atkāpjoties no emocijām un riskējot izpelnīties dzīvnieku aizstāvju un cūkaudzētāju nosodījumu, atļaušos izteikt atzinību dabai, kas pati, kā nu pratusi, ķērusies pie situācijas risināšanas, lai normalizētu mežacūku skaitu. Tas, protams, gadījumā, ja daudzkārt dzirdētos spriedumos, ka cūku mēris tīšuprāt radīts, lai kāds nopelnītu, nav patiesības grauda. Mežacūku apdzīvotība konkrētās teritorijās atšķiras – kur vieniem nav, ko medīt, tur citi nezina, kā pasargāt īpašumus no postījumiem. Daudzviet mežacūkas savairojušās tādā skaitā, ka zemnieki situāciju raksturo kā cīņu ar vējdzirnavām. Barības meklējumos tās ne vien izrakņā un izposta zemnieku sējumus, pļaujamās platības, bet arī pierod pie cilvēkiem un, kā jau pieredzēts, droši ienāk arī pilsētās. Reizēm šķitis, ka medniekiem nepiemīt vajadzīgās dziņas un instinkta, lai nomedītu meža rukšus, vai arī tie ir bijuši izmanīgāki un gudrāki par medniekiem. Taču medības man sveša nodarbe, tādēļ nebūt neapgalvoju, ka medīt ir viegli. Gana smieklīgi tikai rādās gadījumi, kad vai ar diviem desmitiem mašīnu sabrauc vīri ar bisēm plecos un ielenc kādu meža nostūri, bet pēc pāris stundām aizbrauc tikpat tukši, cik atbraukuši. Savukārt tīrumu postīšana šajā apvidū nerimstas.
Ja cilvēks nav spējis vai gribējis tikt galā ar neapskaužamu situāciju, talkā protas nākt pati daba. Ne reizi vien esmu spriedusi, ka Āfrikas cūku mēris nācis kā glābiņš zemniekiem, kuru lauki gadiem tiek uzrakti. Skumji vien tas, ka katrai sērgai savas blaknes. Šoreiz – tā nešķiro meža vai mājas cūkas. Tagad zaudējumus izjūt citi lauku uzņēmējdarbības veicēji. Bet vai tā – kas vienam labi, citam slikti – vienmēr nav bijis?
Āfrikas cūku mēris gan nav vienīgā sērga, kas apdraudējusi Latviju. Iepriekš bijusi arī putnu gripa. Ja dzīvnieku izmēros meklējama likumsakarība, vai nākamā sērga skars liellopus? Un vai zivis šajā ķēdītē neietilps? Vismaz pagaidām nav dzirdēts, ka tās skartu kāda globāla kaite. Kamēr situācija, šķiet, īsti nav kontrolējama, atliek tikai pasmiet: ja tuvākajā nākotnē kāds būtu upurējams, gribētos izvirzīt pazemes racējus – kurmjus. Zinātnieki tos uzskata par derīgiem, bet lauksaimnieki – par kaitīgiem dzīvniekiem. Cīniņš ar tiem ir gandrīz bezjēdzīgs. Te runa vairs nav par regulāri izcilāto piemājas dārziņu vai pagalmu, bet par krietni lielākām platībām, kur rakumu dēļ traucēta, piemēram, siena pļaušana. Vai te arī nelīdzētu kāda ievazāta sērga, teiksim, Kaukāza kurmju bubonis vai Indijas kurmju krītamā kaite?
Komentāri