Pēdējās dienās sociālajā vietnē twitter rit karsta domu apmaiņa par iecerētajiem Skolēnu dziesmu svētkiem. Tiesa, to nevar saukt par diskusiju, visi ir sašutuši par ieceri svētkus tomēr rīkot. Laikā, kad joprojām slēgti muzeji, izstāžu zāles, kad nenotiek izrādes, pat vismazākie koncerti, jau tiek plānoti Dziesmu svētki. Tas nedaudz atgādina teikto par dzīrēm mēra laikā.
Pašlaik gan šķiet, ka par svētkiem iedegušies tikai to rīkotāji, jo vēl jau nav zināmas dalībnieku domas. Tikai maija pirmajā pusē skolotājiem lūgs apkopot potenciālos kolektīvus un dalībniekus, kuri būtu gatavi un gribēs piedalīties svētkos. Ja atklāsies, ka gribētāju tikpat kā nav, ko tad?
Man liekas, vispirms vajadzētu prasīt bērniem, vai viņi vēlas svētkus šādā formātā, kādā tas tiek piedāvāts. Var jau būt, rīkotāji, virsdiriģenti domā, ka bērniem galvenais ir dalība noslēguma koncertā, man šķiet, atceroties arī savu pieredzi, ka galvenais ir nedēļa Rīgā. Prom no mājām, bez vecākiem, ar nakšņošanu, visu no tā izrietošo. Protams, arī dziedāšana Mežaparka lielajā estrādē ir notikums, bet ne mazāk svarīgs tusiņš, kas šovasar nevarēs notikt. Tāpat kā svētku gājiens. Tiek plānots, ka dienā netiktu rīkots vairāk kā viens pasākums un dalībnieki notikumos piedalītos tikai vienu dienu. Tāpat plānots, ka daļu pasākumu rīkotu reģionos un koncerti notiktu bez skatītāju klātbūtnes. Un kā minēts, ir C variants – savā skolā, savā pašvaldībā, savā pagastā un pilsētā. Tātad iespēja, ka X pagasta skolas koris uzstājas savā pagastā bez skatītāju klātbūtnes. Vai tiešām tos vajadzētu saukt par XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem? Vai tiešām bērni alkst pēc šādiem svētkiem? Saprotu, svētkiem atvēlēts finansējums, kas būtu jāapgūst, bet man šķiet – šoreiz mērķis neattaisno līdzekļus. Turklāt jāņem vērā, ka tieši dziedāšana, ja var ticēt epidemiologiem, var radīt lielāko vīrusa izplatību. Bērni taču netiks potēti, un tur tāpat klāt būs pieaugušie, kuri arī visi vēl nebūs vakcinēti. Kā norādīja epidemiologs Uga Dumpis, viņš nespējot iedomāties, kā praktiski varētu šos svētkus sarīkot.
Protams, var jau kaut kādā formātā kaut ko sarīkot un tad mierīgu sirdi ievilkt ķeksīti padarīto darbu ailītē. Bet vai tiešām tādus gribam šos svētkus?
