Nedēļas nogalē, kas bija pārsātināta ar dažādiem pasākumiem, rekordliels skaits cilvēku izvēlējās piedalīties “Rimi” Rīgas maratonā. Interesentu bija tik daudz, ka jau vairākas dienas pirms pasākuma dažām distancēm pieteikšanās tika slēgta. Līdz ar rekordlielo skrējēju skaitu maratons kļuva par vēsturiski lielāko Rīgas maratonu, notikumu, kas jau 36 gadus vieno profesionālus sportistus un skriešanas entuziastus.
Man skriešana, ko, ņemot vērā ātrumu, kādā to daru, sauktu par tipināšanu, ir atpūtas veids, ko labprāt aizvadu vienatnē, nu, vai kompānijā ar suni. Tomēr ir izņēmumi, kad arī es izlemju piedalīties publiskā skriešanas pasākumā, un jau vairākus gadus tā ir arī piedalīšanās DPD jūdzes skrējienā, kurā startēju kā viens no Dakteriem Klauniem. Ar šo skrējienu mēs visas distances garumā atbalstām bērnus ar kustību traucējumiem, kuru vēlme piedalīties, šķiet, ir pat vēl milzīgāka nekā jebkuram pieaugušajam, kurš ir apņēmies apliecināt sev, ka var pieveikt konkrēto distanci vai uzlabot savu skrējiena laiku.
Neviena distance nav nieks. Viens savu spēku pierāda, piedaloties maratona distancē, bet citam milzīgs pārbaudījums ir dalība sev iespējamā tempā jūdzes skrējienā. Finiša sasniegšanas prieks ir milzīgs visu distanču veicējiem. Bērni skrējienā startēja gan pašu spēkiem, gan ar asistentu un vecāku palīdzību. Būt ar šiem dalībniekiem kopīgā distancē ir ļoti saviļņojoši un arī motivējoši. Redzot, ar kādu entuziasmu skrien šie bērni, šķiet, cilvēkam iespējams ir pilnīgi viss, ja vien viņš to vēlas, un robežas ir tikai tās, ko mēs paši sev uzliekam.
Vēl būtiski ir tie, kuri palīdz šiem īpašajiem bērniem startēt. Dažiem skrējienu iespējams paveikt tāpēc, ka kāds iedrošināja, kāds turēja roku vai veda ratiņkrēslu. Pateicoties tam, bērns varēja piedzīvot vienojošo sajūtu kopējā startā, atbalstītāju uzmundrinājumus ceļā un finišu pie Brīvības pieminekļa. Ar smaidu lasīju plakātus, ko līdzjutēji bija sagatavojuši skrējējiem, tie liecināja par līdzjutēju izdomu un brīnišķīgu humora izjūtu. Bija arī mūziķi, kori, dejotāji, tērpušies tautas tērpos. Visa šī atmosfēra nav vārdos aprakstāma, bet kopīgs skrējiens, svešu cilvēku uzmundrinājumi, aplausi, ovācijas, tā patiešām ir kopības sajūta. Te nav nekā no ierastā latviešu atturīguma, ir daudz acīmredzama prieka un kopā būšanas. Varu piekrist maratona veidotājiem, ka šis pasākums nav tikai skrējiens, bet arī stāsts par Rīgu, Latviju, tās kultūru un atmosfēru. Šķiet, skrējiens tajā esošos vieno tikpat ļoti kā Dziesmu un deju svētki.
Kopības sajūtu papildināja arī iegūtā medaļa, kas pirmo reizi vēsturē ir cikliska, jo turpināsies četru gadu garumā. Proti, šogad visi finišētāji saņēma medaļu ar burtu R, un četru gadu laikā medaļu kolekcija veidos vārdu “Rīga”. Vēl viens iemesls tikties visiem kopā jau pēc gada.
Komentāri