Atceraties, kā Imants Ziedonis rakstīja: “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.” Šis ir periods, kad to izjūt īpaši izteikti, jo tuvojas Saeimas vēlēšanas. Brīžam gribas tiešām kā strausam – iebāzt galvu smiltīs un nedzirdēt neko no tā visa. Lai gan, saprātīgi domājot, ir jau skaidrs, ka īsti variantu mums nav – ir jāklausās, jāredz un jāpamana, pat ja ļoti negribas. Gluži tāpat kā ar kādu veselības kaiti. No tā, ka izliksies, ka nekas nekait, kaite pati no sevis nepāries. Gandrīz tāpat ir ar vēlēšanām. Es drīzāk nosliecos piederēt viedoklim, ka cilvēkiem, kuri uz vēlēšanām neiet, nevajadzētu pēc tam žēloties, cik slikti ir ievēlētie politiķi. Tomēr neesmu tik naiva, lai ticētu, ka viņi visi publiski neizteiksies. Ir jau skaidrs, ka ir vesela kategorija ļaužu, kuri, pat dzīvojot samērā ērtos un nodrošinātos apstākļos, uzskatīs par nepieciešamu nepārtraukti klaigāt, cik pie mums viss ir slikti.
Nesen sociālajos tīklos uzdūros Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora, filozofa, sociologa un publicista Venta Sīļa rakstītajam, kur viņš, manuprāt, izcili saprotami paskaidro šo “viss ir slikti” tematiku uz politisko norišu fona: “Politiskā retorika ļoti reti ir domāta realitātes mierīgai izskaidrošanai. Tās uzdevums ir mobilizēt spēcīgas emocijas – sašutumu, bailes, cerību, dusmas vai piederības sajūtu. Tāpēc arī opozīcija mēdz pārspīlēt problēmas, bet vara – pārspīlēt sasniegumus. Ja to visu klausās bez kritiskās domāšanas, tad auss pati atrod to “patiesības versiju”, kas atbilst cilvēka iekšējai pārliecībai. Tā arī rodas “vissirslikti” paradokss: cilvēks var dzīvot relatīvi drošā, funkcionējošā valstī, kur ikdienā darbojas infrastruktūra, skolas, slimnīcas, tiesas, transports un uzņēmējdarbība, bet vienlaikus būt pilnīgi pārliecināts, ka “viss ir sabrucis”.
Valsts nav tikai tukšvārdīgi politiķi televīzijā vai skaļākie komentētāji internetā, valsts dzīves realitāte ir krietni vien pretrunīgāka. Valstī vienlaikus var pastāvēt gan birokrātija un neefektivitāte, gan ļoti profesionāli cilvēki, kuri godīgi dara savu darbu un palīdz attīstībai. Var būt šokējoši korupcijas gadījumi un vienlaikus arī institūcijas, kas tomēr darbojas daudz labāk nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem. Var būt sociālas problēmas un vienlaikus arī lēns, bet reāls progress. Lai saliktu kopā “lielo bildi”, ir nepieciešama intelektuāla disciplīna, proti, spēja reizēm klausīties arī tajā, kas nepatīk, un neizvēlēties tikai tos avotus, kuri emocionāli apstiprina jau esošo pārliecību. Pretējā gadījumā cilvēki interpretē ziņas ne tik daudz pēc faktiem, cik pēc sava psiholoģiskā stāvokļa – bailēm, aizvainojuma un aizspriedumiem vai arī paštīksmes un narcisma. Viens tur atradīs pierādījumus tam, ka “viss brūk”, cits – ka “tauta tiek apzināti maldināta”, vēl kādam ka “pie varas ir nodevēji”. Protams, tas nenozīmē, ka vara nekad nemelo vai ka propaganda nepastāv. Pastāv gan. Taču nobriedusi domāšana sākas tur, kur cilvēks spēj vienlaikus pieļaut divas lietas: ka institūcijas mēdz kļūdīties vai manipulēt, un tomēr, ka ne viss šai valstī notiekošais ir organizēts ļaunums. Diemžēl sabiedrības tracināšana un paranojas veicināšana ir hibrīdkara – jeb “interpretāciju kara” – būtiska sastāvdaļa. Ir svarīgi to pamanīt un neļauties negatīvismam: vēlmei visur saskatīt kļūdas un postu. Kritiskā domāšana ietver sevī spēju saglabāt mieru un spēt pamanīt pozitīvo arī atrodoties sabiedrībā, kur ir daudz trauksmes, neuzticēšanās un nepārstrādātu kolektīvo traumu.
Neļausimies ķērcējiem un bļāvējiem, kas šeit un tagad vēlas apbērēt brīvo Latviju! Nekas nav zaudēts, kamēr cilvēks pats neatzīst sevi par zaudētāju. Un Latvija nekur nepazudīs, ja vien paši nenodarbosimies ar vaimanāšanu par “neizdevušos valsti”. Ideāla tā nekad nebūs – jo mēs paši tādi neesam. Taču tā pastāvēja un pastāvēs tikai tad, ja mēs paši no tās neatteiksimies.”
Mums atliek vien “peldēt” cauri šim skaļo bazūņu pilnajam priekšvēlēšanu periodam, rūpīgi izvētījot pelavas no graudiem. Respektīvi, vēl jo cītīgāk ir jāizvērtē, kur un kādu informāciju lasām, cik drošs un uzticams ir avots. Jāmēģina tādas vienkārši šur un tur izbļaustītas tērgas neņemt galvā un dažkārt varbūt pat uz mirkli izmantot iepriekš piesaukto strausa taktiku.
Komentāri