Kad cita acī jāsameklē skabarga, latvietis parastais ir pietiekami apņēmīgs to arī atrast, jo kārtības vārdā taisnība jāpanāk. Nē, šajā reizē stāsts nav par medijiem, bet gan katru no mums. Gribam panākt sakārtotību lietās, finansēs, izglītībā un veselības sistēmā, bet ko līdz skaisti vervelējumi, ja neprotam izkopt pat elementāras lietas un taisām bardaku uz līdzenas vietas.
Ilgi vēroju, pacietīgi klusēju, taču jau divus gadus nekas nemainās. Nevaru saprast, vai šoferīši tiesības nopirkuši, noteikumus aizmirsuši vai vienkārši izliekas, ka neko nesaprot? Tā ik dienas mazās “Maximas” stāvlaukumā Gaujas ielā vērojams viegls haoss. Kad mācījos vadīt auto, instruktors teica, ka šāda tipa stāvlaukumos jāievēro kustība pa apli, taču dabā te vairāk darbojas princips “kā māku, tā maunu”. Viens otru kantē pa milimetriem, tiekas purns purnā, drūzmējas pie luksofora, raidot klusus, toties neapmierinātus skatienus, taču to, ka pašam būtu jāiedziļinās, kur un kā brauc, par to neaizdomājas.
Tāpat var manīt neizpratni brīdī, kad no “Maximas” stāvlaukuma jāizgriežas uz Gaujas ielas vai jātiek pāri uz Palasta ielas. Tie, kas pie sarkanās gaismas gaida, stāvot uz Palasta ielas, lielākoties mēģina izzīlēt – ir jārēķinās ar mašīnu, kas pie zaļās gaismas grasās izbraukt no veikala stāvlaukuma, vai nav? Varu pateikt priekšā, ka ir. Šajā krustojumā luksofori attiecas uz visām mašīnām vienādi.
Apnicis, ka ik reizi, pirms izbraucu no stāvlaukuma, man jāmēģina uzminēt, vai pretim stāvošais zina, ka mani jāpalaiž, vai kārtējo reizi būs kāds, kurš droši griezīs man priekšā, gandrīz ietrieksies sānos vai, kā kāda kundzīte džipā, nepakautrēsies vēl taurēt kā negudrs un dažādiem žestiem norādīt – tomēr jau sanāk – savu stulbumu.
Spītīgi un sīvi tie Cēsu autovadītāji, jo ceļu, šķiet, negriezīs nevienam. Skumji bija noskatīties, ka Festivāla un Akmens ielas krustojumā autobusa vadītājs mēģināja izgrozīties, ar spoguli aizķerot zīmi, tikai tālab, ka kungam, kas vadīja vieglo auto, bija par grūtu pabraukt dažus metrus atpakaļ, lai lielajam milzim izbrīvētu vietu. Tobrīd šķita, ka vieglās automašīnas šoferis gūst baudu, skatoties, kā autobusa vadītājs mokās. Protams, arī skolas bērniem bija prieks skatīties, vai mazā mašīna paliks neskarta. Taču stāsts jau nav par šķēršļu pārvarēšanu, bet par braukšanas kultūru, kas Cēsīs vēl krietni jāpamācās.
Komentāri