Šoziem pārsteidza kāds mūsu pusē nonācis itāļu fotogrāfs. Viņš ceļojot pa pasauli, lai nākamajām paaudzēm fotogrāfijās saglabātu laika zūdošās liecības. Neglābjami zūdošās.
Pāvilosta, Kuldīga, Līgatne, Cēsis, Priekuļi, Rauna, Piebalga un Ainaži – tāds bijis foto mākslinieka maršruts, pārstaigājot Latviju. Par to tagad var pārliecināties melnbalto fotogrāfiju izstādē Cēsu Jaunajā pilī.
Uz izstādes atklāšanu sanākušie cēsnieki, foto meistari, vērtēja, ka itālis ir augstas klases profesionālis. Pilsētu un lauku ainavas, cilvēku tuvplāni – it viss ir uzmanības vērts, jo mākslinieciski augstvērtīgs. Pārsteidz, kā itāļu fotogrāfs vērojis un izcēlis ikdienišķo lauku ainavās un iemūžinājis arī aizgājušās godības vēl jūtamo klātbūtni senās pilsētās. Foto sērija vēsta par ieliņām un pagalmiem, kurus mēs paši diez vai slavētu. Lepoties ar šķībiem šķūnīšiem pilsētā vai gadsimtiem senām mūra mājām, kas laukos palikušas bez jumtiem un logiem, pie mums nav pieņemts.
“Vai itālis ceļojis pa Latviju, lai ieraudzītu un izceltu neglīto?” sabēdājās dažs latvju patriots. Fotoizstādes “Cilvēks un daba” autoram Lukam Berti atklāšanā Cēsīs bija cits sakāmais. Viņš jūsmo par Latviju, par iespēju to apceļot, lai, viņa vārdiem sakot, “noķertu aiz astes” laiku, kas neglābjami zūd. To, kas vēl redzams, ir vērts iemūžināt.
Pats Luka ir no senās Florences, kur, kā viņš teic, katrs pilsētas kvadrātmetrs ir tālas vēstures liecinieks. Tie, kas iegriežas Florencē, nav spējuši palikt vienaldzīgi pret auru, ko mūsdienās veido gadsimtiem senie mūri, bruģis. Labi ieskatoties vietējo ļaužu sejās, arī viņu vaibstos, var lasīt par pārmantotajām pantu līnijām. Atliek tikai salīdzināt ar senām gravīrām, zīmējumiem.
Luka ir tāds kā 21. gadsimta “gravīru” veidotājs. “Vakar staigāju pa Cēsu vecpilsētu, tā man atgādināja Florenci. Mazliet jutos, it kā būtu mājās,” bija pārsteidzoši izdzirdēt. Skaidri taču bija redzams, ka tumšmatainais, kalsnais dienvidnieks pastaigā pa pilsētu bija arī drebinājies, cīnoties ar Baltijas aukstumu. Biezs svīteris un ap kaklu daudzkārt aptīta šalle liecināja, kā Ziemeļzeme viņu “sveicinājusi”. “Cēsu vecpilsētā tāpat kā Florencē katra ieliņa, katrs senais nams ir tālas vēstures liecinieks,” uzsver itālis, stāstot par asociācijām, kas atsaukušas atmiņā sajūtas no dzimtās pilsētas.
Tā arī ir – pilsēta kā vēstures albums, sākot no 13. gadsimta lappusēm. Tās cītīgi šķīris un pamatīgi iedziļinājies vēsturnieks Tālis Pumpuriņš. Viņam tapusi grāmata par Cēsu ģerboņa veidošanos. Seno pilsētu ģerboņi savā ziņā ir laikmetu fotogrāfijas. Tāpēc ar interesi atvēršu vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa veikto pētījumu par Cēsu ģerboņa veidošanos un izmantošanu, kuru nupat klajā laidis Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
Komentāri