Mediji informē. Mediji stāsta. Mediji ziņo. Šāds ir tradicionāls viedoklis par to, ko dara žurnālisti un plašsaziņas līdzekļi. Arī paši žurnālisti mēdz teikt, ka viņi tikai stāsta par to, kas notiek apkārt, un informē sabiedrību par svarīgāko. Taču jāsaprot, ka mediju efekti ir daudz dziļāki un plašāki. Žurnālistu uzdevums ir veicināt sabiedrības izpratni par sekām, kas radušās neapzinātu spriedumu un informācijas trūkuma dēļ. Viens no mediju svarīgākajiem, taču nebūt ne vienīgais uzdevums ir informācijas sniegšana arī gadījumos, kad līdzās noticis traģisks atgadījums, ir cietušie, upuri, vienīgi jautājums ir par formu un veidu, jo iedzīvotājiem par pārsteigumu varam teikt, ka ne viss visiem ir jāzina.
Tā, piemēram, sabiedrību satrauca nule Cēsīs notikušais gadījums, kurā no uzbrucēja cieta kāda skolas vecuma meitene. Informācija jau ievietota interneta vidē, taču Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava saka, ka medijiem jāievēro zināmas ētikas normas un jāsaprot, ka ne viss, kas spīd, ir zelts un ne viss sabiedrībai jāzina.
“Tikko noticis negadījums, tāpēc, runājot par publicitāti, ir jāpadomā, kas ir informācija un kas ir baumas. Sākotnējā informācija pēc katra notikuma, īpaši tāda, kas satrauc vietējos iedzīvotājus, ir skopa. Par precīziem lietas apstākļiem vēl neko nezina arī policija, taču cilvēki grib zināt visus sīkumus un smalkumus. Nezinot patiesību, cilvēki rada baumas, pašrocīgi ievieto informāciju sociālos tīklos, un sākas nolinčošanas vai līdzjūtības kampaņas.
Valsts policijai ir prieks par tiem žurnālistiem, kuri vispirms pajautā policijas versiju un iegūst apstiprinājumu, nevis steidz pēc sensācijas. Jo pretējā gadījumā sabiedrība tiek nevis informēta par to, kas tai būtu jāzina un kas reāli notiek, ko tā var vai nevar darīt, bet tiražē baumas, kas īstenībā ne par kripatu nepalielina cilvēku drošības sajūtu.
Otrkārt, mediju pienākums ir informēt par notikumu, neidentificējot personas. Tas ir ļoti būtiski no tā viedokļa, ka cilvēkiem, kas negadījumā iesaistīti, tas, iespējams, ir viens no dzīves šausminošākajiem brīžiem, un patiesībā nevienam citam, pilnīgi nevienam svešam cilvēkam nav tiesību okšķerēties šī cilvēka dzīvē, personālijās.
Jā, sabiedrībai ir tiesības uzzināt notikumu, bet nesaistīti ar personu, ar kuru tas ir noticis. Vienīgais izņēmums varētu būt valsts amatpersona, tās savtīgās intereses un iespējamie pārkāpumi,” saka S. Pildava.
Tomēr, apzinoties mūsdienu tehnoloģiju iespējas, varētu apelēt pie brīnumsvecītes efekta, ar kādu ātrumu un emocionālo lādiņu ziņa izplatās internetā, līdz ar to drukātajai presei grūti klusēt, izliekoties, ka nekā tāda nav bijis. S. Pildava uzsver, ka tieši šāda rīcība no žurnālistu puses ir vērtējama kā objektīva un profesionāla. “Lai katrs pats aizdomājas, vai viņš gribētu, ka par viņu viņa dzīves šausminošākajā momentā rakstītu visi plašsaziņas līdzekļi, ka mediji viens pēc otra atkal un atkal no jauna uzjundītu konkrēto notikumu, atgādinot tā secību. Šī informācija sabiedrībai neko nenozīmē, tā ir tikai tīra ziņkārības apmierināšana.
Diemžēl sensitīva informācija, kas nonāk sociālajos tīklos, cilvēkiem pašiem neiedomājoties, nes līdzi negatīvas sekas, un tas parāda, cik nenobrieduši esam.
Taču ir pierādīts, ka cilvēki vairāk tic drukātam vārdam, un, līdzko kādu faktu nopublicē drukātais preses izdevums, tā tiek uztverta kā oficiāli apstiprināta informācija, kur ir iesaistītas identificētas personas. Savukārt visa informācija, kas tiek publicēta interneta vidē, no turienes nekad nepazudīs, lai cik tā būtu nepatiesa, aplama un apmelojoša, tā šiem cilvēkiem vilksies līdzi visas dzīves garumā. Vai tiešām mēs – sabiedrība – esam gatava ar savu ziņkārību atkārtoti sodīt, spīdzināt cilvēku un viņa tuviniekus, kas jau tā ir nonākuši neapskaužamā situācijā! Tādas tiesības nav pilnīgi nevienam,” pauž VP Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja, atzīmējot, ka nereti pat aculiecinieki un kaimiņi nezina notikušā patiesos lietas apstākļus.
Pēc S. Pildavas domām, sabiedrība ir gatava nolinčot ikvienu, kaut lieta nemaz nav izgaismota, apstākļi noskaidroti un pierādījumi iegūti. “Cilvēki ir aizrāvušies ar realitātes šoviem un dažādiem seriāliem. Robežas starp privātumu un publisko ir kļuvušas ārkārtīgi caurspīdīgas. Vienīgais, kā tās apjaust, ir iedomāties sevi cietušā vietā. Stāsts policijas sadarbībā ar žurnālistiem nebūt nav par to, vai sabiedrībai ir vai nav jāzina, jo protams, ka ir, bet tikai tik daudz, lai informētu, vai iedzīvotājus kaut kas apdraud, neapdraud, kā reaģēt, kas jādara, lai sevi pasargātu, bet ne par kādā konkrētā notikumā iesaistītajiem. Gadījumā ar meiteni informējam sabiedrību, ka tāds fakts ir noticis un lūdzam sabiedrības palīdzību varmākas notveršanā pēc konkrētām pazīmēm. Lūk, te sabiedrībai jāiesaistās.
Tāpat, ja sabiedrībai būs apdraudējums, policija rīkosies, lai aizstāvētu sabiedrības intereses, bet, kā šajā gadījumā, taujāšana, prašņāšana ir viena vienīga ziņkārības apmierināšana, tāpēc medijiem ir jāprot un jāvar sniegt informāciju bez cietušā atkārtotas pazemošanas vai viktimizēšanas. Sabiedrībai jāsaprot, ka tai ir jāzina, bet ne viss un visos sīkumos. Atkārtošos, tomēr teikšu – iedomājieties sevi to cilvēku vietā,” atzīmē S. Pildava.
Komentāri