Šodienas “Druvas” numurā daudz par valsts svētkiem. Vai par daudz? Var jau tā domāt, bet tā nu iznāca, lai kurp soli spērām, visur pretī Latvijas jubileja. Lai cik skaļi Saeimas telpās un viedierīču ekrānos par nākamā gada budžetu skandalēja deputāti un valdība, valsts svinēšana izpeldēja priekšā. Un mēs ļāvāmies straumei.
Žurnālistikas uzdevums noteikti nav stāstīt tikai par svētkiem, par to, cik labi strādājam, dzīvojam un kā cienām savu zemi. Žurnālistiem jāurbina trūkumi, jācenšas saprast to cēloņi un jāmēģina runāt par risinājumiem. Arī “Druvai” , lai cik tuvu mēs būtu pašvaldībām, iestādēm, uzņēmumiem, lai kā saprastu to darba grūtības, sarežģījumus, kas rodas ne jau tikai subjektīvu, katrai iekšēju problēmu dēļ. Tādēļ žurnālistiem nākas uzdot nepatīkamus jautājumus, kas aizskar lietas, kuru sāpi jau saprot arī atbildētājs, bet risinājums viegli nedodas rokā.
Protams, reģionālie preses izdevumi savā ziņā ir lokālpatriotiski. Nenoliedzami, stāstu par sasniegto, pilnveidoto, uzbūvēto ir vairāk nekā kļūmju meklēšanas un pētīšanas. Ne jau īpaši uzspodrināti un izskaistināti tiek runāts par veiksmēm un attīstību, par jauninājumiem un iecerēm, kas dara dzīvi labklājīgāku un bagātāku, taču mums svarīgi parādīt to, kas iedvesmo, kas atbalsta, kas vēsta, ka mēs spējam. Taču tas nenozīmē, ka jāaizver acis un jānoliek spalva, ja redzam problēmu, kas novadu iedzīvotājiem, mūsu lasītājiem, kaut ko atņem un apgrūtina jau tā nemaz ne vieglo ikdienu. Lokālpatriotisms “Druvas” izpratnē noteikti nav vajadzība slēpt trūkumus, neveiksmes, ja tās ir kaitējumi, pāridarījumi apkārtējai sabiedrībai.
Saglabāt to šauro robežu, kas šķir abas puses – vēlmi stāstīt par to, kas astoņus Vidzemes vidienes novadus padara īpašus, rakstīt par ļaudīm, kas rada, īsteno un meklē, un atbildību ieraudzīt sarežģījumus, nepadarīto vai neveiksmīgi īstenoto -, tas ir “Druvas” uzdevums arī turpmāk.
