Kamēr rudens mūs lutina, ir patīkami doties dabā, izstaigāt meža takas, sajust dzestro gaisu, kurā mijas lapu, sūnu un sēņu smarža. Tikko atsteigušies no darba, daudzi steidz uz mežu, lai pasportotu, daļa dodas pastaigās, jo to prasa pienākums pret četrkājaino mīluli. Tā kā esmu starp tiem, kas vakaros skrien, man sava iemīļotā trasīte jādala arī ar mājdzīvniekiem, un te nu iet kā pa celmiem.
Ir vispārzināms, ka pavadas lietošanas prasība attiecas uz visiem suņiem, arī pašiem mazākajiem. Noteikumi pašvaldībās atšķiras, bet tur, kur suns var atrasties bez pavadas, dzīvniekam vienmēr jābūt kontrolējamā attālumā, par to jau neskaitāmas reizes rakstīts “Druvā”. Par nožēlu jāatzīst, ne vienmēr tas tiek ievērots. Lai gan parasti pavada ir, kontrolējamais attālums daudziem šķiet stiepjams jēdziens, un jāpiebilst, ka normatīvie akti to arī neregulē. Principā “kontrolējamo attālumu” varētu skaidrot tā: ja suns nav saimnieka redzeslokā, saimnieks nemaz nezina, ko mājdzīvnieks tajā brīdī dara, līdz ar to tas noteikti nevar būt kontrolējams attālums. Tomēr viss nav tik vienkārši.
Jau iztālēm manot, ka kāds vaļīgākā pavadā palaidis savu mīluli, rēķinu, pa kuru pusi dzīvnieku apdzīt. Nekad nevar zināt, vai suns nemetīsies pakaļ, jo dažiem četrkājainajiem ir tāds niķis. Esmu piedzīvojusi, ka īpaši agresīvi ir maza un vidēja auguma sunīši, laikam baidās, tādēļ tā reaģē. Parasti ceru, ka saimnieks sadzirdēs manu tuvošanos un pievilks suni, lai tas man neieķer stilbos. Jāsaka, nobrieduša vecuma suņu saimnieki tomēr ciena aktīvistus, ar kuriem meža takas dalāmas, daudz neomulīgāk kļūst, ja pa gabalu manu suni un blakus jaunieti. Jaunie cilvēki mēdz “sēdēt” savos telefonos un neuztver apkārt notiekošo vai- vēl ļaunāk – skatās telefonā, bet austiņās skan mūzika, proti, viņš ne tikai neredz, bet arī nedzird, kas notiek apkārt. Tādā gadījumā vari krekšķināties un censties citādi pievērst uzmanību, bet jaunais cilvēks tevi pamanīs pēdējā brīdī, kad suns, lecot tev virsū, saimnieku paraustījis.
Reizēm domāju, kāpēc šādas ģimenes iegādājas suni, ja staigātājs tam nepievērš nekādu uzmanību? Nav ne aprunāšanās ar mīluli, ne pabužināšana pakaklē, parkociņa pamešanu nemaz nerunāsim. Īsi un robusti – dari, suns, savu darāmo, lai varam iet mājās. Turklāt vai šāds cilvēkbērns maz pievērš uzmanību tam, kā mainās gadalaiki, kā smaržo gaiss?
Komentāri