Kad biju maza, vēlējos darīt lielas lietas, tomēr, gadiem ejot, sapratu, ka lielas lietas īstenojas tikai tad, ja sāc ar mazajām. Viss ir jāsāk no pamatiem, jo skaidrs, ka pasauli sev apkārt vienas dienas laikā nevari mainīt, bet katru dienu, darot mazas lietas, var. Vienmēr esmu aizstāvējusi dzīvnieku tiesības, parakstot dažādas petīcijas, barojusi ielu kaķus, bet dažus no tiem aizgādājusi uz patversmi, centusies ārstēt zīlīti, kura ziemā nezināmu iemeslu dēļ tika atrasta guļam sniegā, un vienkārši dāvājusi mīlestību ģimenē esošajiem dzīvniekiem. Mīlestība pret četrkājainajiem draugiem man ieaudzināta kopš bērnības, tāpēc ikreiz, redzot pamestu vai ievainotu dzīvnieku, sirdī iedur. Laikam gan no tā, ka pati ķeros pie dzīvnieka ārstēšanas, esmu izaugusi, jo saprotu, ka vienīgais veids, kā palīdzēt, ir rīkoties, izmantojot plašākas iespējas.
Savulaik domāju, ka iesaistīties dzīvnieku patversmēs par brīvprātīgo būtu emocionāli pārāk grūti, tomēr pēc dažām apmeklējuma reizēm domas mainījās. Ir patīkami, ja tevi sagaida vairāki duči smilkstošu un ņaudošu draugu. Astes luncinās un acis gaida, gaida, kad pienākšu un sasveicināšos, bet vēl labākā gadījumā – izvedīšu pastaigā. Tas, cik lielu prieku dzīvniekam sagādā pastaiga ārpus patversmes teritorijas, liek pārvērtēt arī savus mazos ikdienas priekus.
Tāpat pavisam nesen pirmo reizi nodevu asinis. Nevarētu apgalvot, ka šis process man ir tīkams, tomēr apziņa, ka kādam tās ir ļoti nepieciešamas, lika paciest neērtības. Kā asinsdonoru centrā tika noskaidrots, tad vienā asins nodošanas reizē var palīdzēt trim cilvēkiem. Iespējams, mans ziedojums tika kādai grūtniecei, cilvēkam, kurš guvis plašus apdegumus, autoavārijā cietušam, kādam, kuram operācijas laikā bija nepieciešamas asinis, vai varbūt tā bija palīdzība vēža slimniekam. Sajūta ir neaprakstāma, jo man ir kaut kas tāds, ar ko varu dalīties ar citiem. It kā dari mazas lietas, bet citiem tajā pašā laikā tā var būt lielākā svētība un palīdzība.
