Visur tagad runā par plānoto nodokļu reformu, tāpēc mēģināt pateikt ko jaunu būtu neprāts. Man visā šajā sāgā, kurai neredz ne sākumu, ne beigu, atmiņā palicis tikai viens vārds – ilgtermiņā. To pieminējušas gandrīz visas amatpersonas, runājot par plānoto reformu. Sak, sākumā varbūt būs kādu brīdi sliktāk, bet jāskatās ilgtermiņā. Pat Valsts prezidents televīzijā teica, ka ilgtermiņā būs labāk.
Viss jau tā varētu būt, ja vien šo labumu ilgtermiņā mēs negaidītu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Vai mazums valstsvīru aicinājuši paciesties, savilkt jostas, saspiesties kā pingvīniem un ko tik vēl ne. Tauta pacietīgi gaida, dur jostās jau kuru caurumu, saspiežas, iemācās izdzīvot ne no kā cerībā uz gaišo nākotni. Un tad nāk viedie, kuri mierina – būs jau labi, bet tikai ilgtermiņā. Tagad varbūt kādu brīdi būs sliktāk, bet ilgtermiņā… Pēc tik ilgiem gaidīšanas gadiem, tur – ilgtermiņā – būtu jābūt piena upēm un ķīseļa krastiem. Vaina tik viena, neviens skaidri nepasaka, cik ilgi tas ir – ilgtermiņā?
Atcerējos, kad meita bija maza un kaut ko gribēja no vecākiem, dažkārt viņai teicām – tūlīt būs! Reiz pēc šādas atbildes viņa pēc īsa brītiņa pajautāja – vai tūlīts jau beidzies? Laikam jau šādi termini – tūlīt, ilgtermiņā, drīz un citi – izdomāti ar nolūku, it kā dot kaut kādu cerību, bet nepateikt, kad konkrēti būs. Ir skaidrs, ka tūlīt un ilgtermiņā it kā būtu samērā atšķirīgas laika robežas, bet nekur nav izslēgts, ka tūlīts var pāraugt ilgtermiņā. Gluži kā zināmajā pasakā par kalpu, kurš nāca pie saimnieka pusdienās, un allaž viņu sagaidīja uzraksts – ēst dabūsi tikai rīt. Perfekti valstiska pieeja, it kā ir dots skaidrs termiņš – rīt –, bet viss ir relatīvi. Kā zinām, rītdiena ir vakardienas šodiena un parīt jau arī rītdiena būs vakardiena.
Protams, var jau saprast valstsvīrus un valstssievas, kuriem jācenšas dabūt valsti uz zaļa zara, jācenšas sakārtot to, kas nav izdevies gadiem, bet sliktākais, ka visās šajās reformās, kas tiek piedāvātas jau gadiem, trūkst konkrētības. Viss ir runāšanas, solījumu (kā var nesolīt) un n-to dokumentu līmenī. Katrs cenšas deķīti raut uz savu pusi, pierādīt, ka reforma neder, ka tā nevarēs, un tamlīdzīgi, līdz viss atgriežas vecajās sliedēs. Un mums atkal atliek gaidīt … ilgtermiņā. Un paliek mierinājums, ka ēst taču dabūsim jau rīt.
Komentāri