Kā mamma, kurai kupls bērnu pulciņš, un vecmamma, kurai vēl kuplāks mazbērnu skaits, esmu ļoti iecietīga pret bērniem sabiedriskās vietās, arī kultūras pasākumos. Man netraucē, ja mazulis iečīkstas, kad solists ņem augsto noti, varu nedusmoties, ja bērns ko paskaļāk pajautā teātra izrādes laikā un man neizdodas dzirdēt kādu nozīmīgu repliku. Man šķiet svarīgi, ka bērns mācās iejusties konkrētās vietas atmosfērā, uztver noskaņu, pamazām pieņemot šos notikumus kā dabisku un neatņemamu dzīves daļu.
Tomēr, ja Vatikāna valsts galvas un Romas katoļu pāvesta uzņemšanā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kurā piedalās mūsu sabiedrībai nozīmīgas un ietekmīgas personas, puisēns, sēžot ar šiem cilvēkiem vienā krēslu rindā, darbojas mobilā tālruņa ekrānā, pat man bija jāsāk domāt par uzvedības robežām un bērnu piedalīšanos publiskos sarīkojumos. Jo vairāk tādēļ, ka tas nebija privāts notikums, pat ne pasākums, uz kuru var nopirkt biļeti un uzvesties, kā nu kurš māk un saprot.
Varbūt tomēr bērni nav jāievelk notikumos, kuri viņiem nav saprotami un kuriem mazie nav atbilstoši sagatavoti? Varbūt mazā cilvēka zināšanām un emocionālajam briedumam nepiemērotais viņu nevis bagātina, bet vērtības devalvē?
Jā, bērnam jāļauj veidoties par brīvu, radošu personību. Taču vai tas nozīmē, ka mazajam atļauts viss, kas tobrīd iešaujas prātā? Vai bērns neapjūk pats savās izvēlēs, interesēs un tajā, kas notiek apkārt?
Vai paaudzes, kuras uz savas ādas izdzīvojušas “stingrākas rokas” audzināšanas metodes, pēcnācējiem neatvēl par daudz? Vai tā nav tā pati vienkāršā un visiem labi zināmā “grāvja otra mala”?
Komentāri