Cēsu amatiermākslas kolektīvu koncerti ir tik emocionāli piesātināti un krāšņi, ka prātā paliek ilgi. Izņēmums nav Latvijas svētku koncerts, kurā, satiekoties dažādu paaudžu dejotājiem, tika izdejots viens no stāstiem par Latviju – tik spilgts, ka pat tad, ja svētku noskaņa līdz tam tā īsti nebija sajusta, tā atraisījās līdz ar uzveduma emocionālo vēstījumu.
Tas ir netverams mirklis, kad no vienkārša skatītāja, kurš vēro skatuvi, dalībniekus, tērpus, grimu, katra individuālās emocijas un sajūtas uz skatuves, tu kļūsti par aculiecinieku uzveduma sniegtajam vēstījumam, kas rada svētku piedzīvošanas un baudīšanas izjūtu. Amerikāņu psiholoģijas profesors Roberts Plutčiks izveidojis emociju apli jeb spektru, kas parāda emociju mainīgumu un to, kā patīkamās emocijas spēj celt cilvēku spārnos, jo interese un gaidas kļūst par izbrīnu, pārsteigumu un apbrīnu. Skatuves māksla ir viena no tām, kas spēj izveidot tiltu uz nākamajām emocijām, ļaujot izjustajam radīt jūtu pacēlumu, piepildot ar piesātinātu un krāšņu buķeti.
Šoreiz biju skatītāju rindās, vērojot savu bērnu un pazīstamo uzstāšanos, bet esmu izbaudījusi arī atrašanos uz skatuves, kad kolektīva radītais tiek nodots skatītājiem, un zinu, lai cik daudz darba un arī noguruma radījis gatavošanās un mēģinājumu laiks, emocijas, kas gūtas uz skatuves skatītāju piepildītā zālē, ir vārdos neaprakstāmas. Turklāt saviļņojums nebeidzas līdz ar nokāpšanu no skatuves, tas turpinās nākamajās dienās, dodot iedvesmu turpināt darboties, lai atkal radītu ko jaunu, ar ko pārsteigt, priecēt un likt aizdomāties. Tas ir patiesi apbrīnojami, cik augstā līmenī ir mūsu kolektīvi, kas darbojas dažādos amatiermākslas žanros. Man vienmēr liekas jocīgi, ka mākslai jāliek priekšā vārds “amatieri” – jo būtībā visi šie cilvēki ir lieli entuziasti, ļoti pārliecināti par mākslas veidu, ko pārstāv, izvēloties brīvo laiku pavadīt, lai radītu ko jaunu, un katra ieguldījums kopējā rezultātā ir nenovērtējams. Kolektīvu dalībnieki ir īstas pērles, brīnumaini atradumi, ar spēju sniegumu parādīt tik dabiski, skaisti un izcili, ka brīžiem grūti noticēt, ka šo cilvēku ikdienas darbs ir tālu no radošās mākslas.
Šādos koncertos emocijas mijiedarbojas. Tās plūst no dalībniekiem uz skatītājiem un no skatītājiem uz dalībniekiem, radot pārdzīvojuma kopumu, kolektīvās emocijas, ko katrs atsevišķi nespētu radīt. Tas ir skatuves brīnums, radīšanas brīnums, kuram rodoties, aizdomājamies ne tikai par izjūtām un dzīvi svētkos un starp svētkiem, bet arī par savām, sabiedrības un valsts vērtībām.
Komentāri