Neatceros kur, bet lasīju, ka cilvēks esot iekārtots tā, ka negatīvā informācija viņam spilgtāk paliekot atmiņā, jo tas esot saistīts ar izdzīvošanas instinktu. Un to jau arī ikdienā redzam un dzirdam. Pietiek tikai ieminēties par valdību un politiķiem, lai sarunu biedrs tūdaļ atcerētos Valsts ieņēmuma dienesta nesenās kolīzijas, ministra skapi, Saeimas deputāta auto pirkšanas piņķeri un nobeigtu ar vārdiem, ka viņi jau visi tur tādi, visi bāž savā kabatā, ko var iebāzt. Bet tūdaļ arī piebilst, ka jūs, mediji, to vien darāt, kā stāstāt par slikto, nekas labs jau netiek pateikts. Te nu jāsaka, ka tāda arī ir plašsaziņas līdzekļu sūtība –
pamanīt, kur varas vīri pārkāpuši robežu, un darīt to zināmu sabiedrībai.
Un ziniet – lasītājs daudz vairāk atsauksies uz negatīvo kā labo ziņu. Kad “Druvā” stāstām, kā tiek remontētas šosejas, kā pašvaldība apsaimnieko savus ceļus, tūlīt saņemam vismaz dažas ziņas par to, kur lielceļš bedru bedrēs, kur gandrīz izbraukt nevar. Lasītāji nemēdz zvanīt un teikt – paldies, pašvaldība to un to ceļu salaboja. Kad rakstījām par lielajiem darbiem Cēsīs – koncertzāles būvniecību, Rožu un vēlāk smilšu laukuma sakārtošanu, par dzelzceļa stacijas un bibliotēkas pārbūvi, atsaucība no lasītājiem bija maza. Sak, viss jau notiek pareizi, tāds ir pašvaldības pienākums – rūpēties par savas teritorijas attīstību. Taču līdzko rubrikā “Hallo “Druva”” parādījās vēsts, ka pilsētā trūkst soliņu, sarosījās daudzi lasītāji un piekrita – jā, soliņu tiešām trūkst.
Tā varētu minēt vēl citus līdzīgus gadījumus. Labi paveikto cilvēks pieņem pašsaprotami, bet par to, kas pasliktina vai varētu pasliktināt viņa dzīvi, ir trauksmes pilns. Nekā nepareiza jau tajā nav, tomēr… Ja mēs katrs kaut reizi publiski papriecātos par labi paveikto, vai tas nevairotu kopējo labo noskaņu? Un, ja vēl katrs izdarītu kaut nelielu, bet visiem nozīmīgu un svarīgu darbiņu, vai tas neveidotu mūsu sajūtas labākas?
