Tik daudz saņēmu kāda interneta portāla piedāvatajā vēstures eksāmenā, iejūtoties skolēna ādā un pārbaudot savas zināšanas.
No 20 jautājumiem pareizi atbildēju uz 17, atzīšos, ka dažos atbildi izvēlējos pēc intuīcijas, kādā – pat uz labu laimi. Minēts, ka pārbaudījuma sagatavošanai izmantoti Valsts izglītības satura centra publicētie centralizētie eksāmeni Latvijas un pasaules vēsturē.
Atbildot uz jautājumiem, secināju, ka joprojām nekur tālu neesam tikuši no nepieciešamības skolēnam iemācīties (iekalt) faktus, kas, maz ticams, dzīvē būs vajadzīgi. Protams, ja vien nav nodoms studēt vēsturi vai regulāri piedalīties erudīcijas konkursos. Atzīšos, tiešām nezināju, kas bija Peleponēsas savienība, ko noteica Nantes edikts vai to, ka feods ir zemes īpašums viduslaikos, ko seniors piešķīra vasalim par uzticīgu kalpošanu. Bet vai tas man līdz šim bija traucējis ikdienā?
Vēsture, protams, jāmācās, bet, manuprāt, daudz svarīgāk par gada skaitļiem, feodiem ir iemācīt prasmi analizēt, kādas mācības varam gūt no vēstures notikumiem. Atmiņā labi palicis tikko “Druvai” intervētā skolotāja Jāņa Urtāna teiktais, ka svarīgi strādāt pie tā, kā pasniegt informāciju, kā veidot domāšanas procesus. Nevis iekalt definīcijas, gada skaitļus un citu, ko momentāni var atrast internetā. Daudz svarīgāk jaunietim mācīt, kādu pievienoto vērtību var iegūt no konkrēta vēstures notikuma, ja tas tiešām ir tā vērts, lai to vispār pieminētu.
Uzskatu, ka Latvijas vēsture būtu jāmāca vairāk, jo uz tās bāzes var veidot jaunieša attieksmi pret valsti. Veidot prasmi analizēt, kā pasaules notikumi ietekmē dzīvi Latvijā un otrādi. Vai to var panākt, ja jaunietis zinās, kas ir feods?
Atzīšos, neesmu pārāk iedziļinājies, kas mainīsies skolās saistībā ar tik daudz apspriesto kompetenču izglītību, bet gribas cerēt, ka tā jaunieti vairāk sagatavos dzīvei, iemācīs prasmes, kas noderīgas augstskolā, dzīvē. Piemēram, publiskās runas māku, ko skolā tikpat kā nemāca, ja vien jaunietis neiesaistās debašu pulciņā. Te var citēt arī politologa Filipa Rajevska teikto, ka mūsu sabiedrībā trūkst prasmes diskutēt, runāt publiski atšķirībā no senākām demokrātijām. Un viņš norāda, ka tur vainojama mūsu izglītības sistēma, kas neiemāca cilvēkus runāt, atšķirībā no anglosakšu izglītības sistēmas, kur ļoti liels akcents likts uz publisko runu. Atliek cerēt, ka arī pie mums jaunieši iemācīsies ne tikai iekalt, bet arī runāt un, galvenais, domāt.
Komentāri