Pēdējās dienās vairākkārt un atšķirīgās situācijās teju “uzskrienu” virsū vēstnieka apzīmējumam un misijas apziņai. Neplānoti pievēršoties Cēsu kauju simboliskās nozīmes Latvijā un Igaunijā izzināšanā, neviļus pirmo reizi aizdomājos par dažādo vēstnieku lomu un ietekmi pārrobežu tēla veidošanā.
Dodoties uz interviju ar atturīgi par sevi runāt gribošu jaunieti, pat nenojaušu, ka sarunas noslēgumā nonāksim līdz diplomātijas tēmai un atziņai – mēs katrs esam savas valsts vēstnieks. Un tad, pārlasot šajos datumos notikušo vēsturē, apstājos pie Samantas Smitas vārda. Ar šādu saskanīgu vārdu un uzvārdu 1972.gada 29.jūnijā pasaulē nāca meitene, kura jau 11 gadu vecumā ieguva goda titulu “Amerikas Savienoto Valstu visjaunākā vēstniece”.
Jau piecu gadu vecumā šai meitenei pietika apņēmības saburtot apbrīnu apliecinošu vēstuli Lielbritānijas karalienei Elizabetei II. Savos 10 gados viņa pieņēma lēmumu uzrakstīt vēstuli Jurijam Andropovam ar tiešu jautājumu – vai Jūs gribat kodolkaru? Ja nē, tad ko darīsiet, lai tas nenotiktu? Šai vēstulei sekoja dažādi pavērsieni, tostarp arī personīgi adresētas atbildes saņemšana un Andropova uzaicinājums paviesoties un iepazīties ar vienaudžu dzīvi Padomju Savienībā.
Lai gan daudzi ar skepsi uztvēra skolnieces tēla un labās gribas izmantošanu augsto vīru politisko motīvu vārdā, manuprāt, svarīgais punkts šajā stāstā ir tas, ka Samanta no tiesas vēlējās uzzināt – nu, kā tad īsti ir? Mēs visi it kā gribam mieru un draudzību, bet kādēļ nesanāk?
Pavadot vēl divus piesātinātus gadus, sarunai un izziņai atvērtā jaunā dāma 13 gadu vecumā traģiski – aviokatastrofā – aizgāja bojā. Šodien Samantai apritētu 46 gadi. Interesanti, ko šajā vecumā un politiskajos apstākļos viņa teiktu par savu lomu toreizējās starpkultūru attiecībās.
Savukārt Cēsīs šodien sāksies prātīgo sarunu un diskusiju festivāls – ceturto reizi pie mums iedegsies “Lampa” un uz to kā naktstauriņi saskries gan tie, kuriem ļoti vajag izteikties, gan tie, kuriem labāk tīk klausīties. Taču neaizmirsīsim galveno notikuma vēstījumu – mācīsimies sarunāties. Arī uzticēties. Tāds ir festivāla programmas vadmotīvs. Mācīsimies uzdot tiešus un no tiesas pašiem interesējošus jautājumus, nevirpinot aizdomu un aizspriedumu mežģīnes savās galvās. Vienlaikus cienīsim viens otru pat tad, kad nepiekrītam ne par gramu.
Prasme uzmanīgi ieskatīties, ieklausīties un sarunāties arī ir pārstāvēšanas un vēstīšanas procesa pamatakmens. Uz kā būvējams mans, tavs un mūsu visu kopīgais reprezentatīvais tēls. Atliek vien sajust un apzināt vēlmi būt savas vietas vēstniekam. Ne tikai savas valsts, bet arī novada, pilsētas, ielas cienīgam pārstāvim.
