Runā, ka pērkons šogad jau pāris reižu ducinājis, tāpēc droši var gulēt zālītē.
Aizvadītajās brīvdienās daba burtiski vienā mirklī sazaļoja. Tā vien gribējās noaut basas kājas un iešļūkt vēsajā mauriņa paklājā. Domāts, darīts. Tagad varu teikt, esam atklājuši baskāju sezonu.
Kad bijām bērni, visi tuvējā privātmāju rajonā skraidījām plikām kājām. Ziemas laikā mazās pēdiņas bija kļuvušas maigas un jutīgas, tāpēc pirmajās baskāju nedēļās katrs pārvietojās kā pa neredzamām, karsti kvēlošām oglēm. Katru soli lika lēnām, ar acīm pārliecinoties, ka zālē nav paslēpušās kaimiņienes bites. Katru trešo soli pavadīja kluss au, au, au, neskrien tik ātri, es netieku līdzi! Toties vasaras otrā pusē, spēlējot ķerenes, visi joza tā, ka papēži pret dibeniem vien atsitās. Ne oļi, ne skudras, ne bites netraucēja. Norūdījušies. Tā kā dzīvojām Gaujas tuvumā, vasaras karstajās dienās vairākas reizes gājām peldēties, taču līdz upei bija jāiet cauri priežu silam un pa taciņām, kas vijas cauri avenājiem, dažādiem krūmiem. Visus sarkano skudru ceļus iegaumējām no galvas. Kā ieprogrammēti zinājām, kur jāliek kāja, lai solis būtu raits un patīkami gluds. Pa ceļam paķērām pa odziņai, vien retu reizi pēdā iedūrās kāda skuja. Arī tad muguru neviens nepielieca, uzmanību nepievērsa. Paberza vienu kāju pret otru un neapstājoties turpināja iet līdzi pārējam baram. Visfeinākās sajūtas bija pēc lietus, kad izžuva peļķes. Tad, nostājoties peļķes vietā, varēja dabūt maigas dubļu pēdiņas, kas uz dažām sekundēm aizsargāja no akmentiņiem. Tās sajūtas iekodētas apziņā, pie bērnības krāsainiem piedzīvojumiem, turpat, kur cukurgailīši un kaimiņienes ceptās piparkūkas, kad viņa posās gadatirgum.
Gadiem ejot, staigāšanu basām kājām aizstājām ar staigāšanu vasaras kurpēs un sandalēs. Apavus novilkām tikai pludmalē. Vēl pirms astoņiem gadiem, ziema vai vasara, kājas iegrožotas apavos. Kad bērnam konstatēja plakano pēdu, aizvedu pie ortopēda un ārsts pakratīja ar pirkstu, sakot, ka bērniem vasarā jāstaigā ar basām kājām. Sākumā domāju, kā viņi to spēs, ja es nespēju, bet izrādās, bērniem tas laikam asinīs. Tā nu vēroju, vēroju kādu laiku, kā bērni iet ar plikām kājām. Nē, kur nu iet, skrien, un pieķeru sevi domājam – interesanti, kāpēc viņiem akmeņi kājās neduras? Vairs neatceros, kurā mirklī novilku kurpes, bet, pateicoties viņiem, man atkal bija tik patīkami izjust to, kas sen jau piemirsies. Atmiņā spilgti iespiedusies diena, kad laukos ar basām kājām gājām pastaigāties un nolēmām iegriezties mežā, ēdām mellenes, salasījām kādas pāris saujiņas gailenes, lēnām gājām mājup pāri pļavai un izdzīvojām!
Tagad atrodami pat zinātniski pētījumi, kuros uzsvērti ieguvumi, ko dod kailo pēdu saskare ar zemi. Zinātnieki apstiprinājuši, ka staigāšana basām kājām norūda organismu, stiprina imunitāti un veicina ciešu miegu, pat atvieglo muguras sāpes. Zemē esošie elektroni pozitīvi iedarbojas uz cilvēka organismu un veicina labāku asinsriti, tādējādi samazinot infarkta risku. Pat 30 minūtes basām kājām ievērojami samazina diabēta draudus, lieko svaru un risku saslimt ar vēzi. Protams, to visu var panākt, arī aktīvi darbojoties sporta zālē, taču pētnieki akcentē, ka, esot maksimāli tuvākā mijiedarbībā ar dabu, tā nomierina prātu, mazina stresu, tāpēc vienkāršai staigāšanai basām kājām ir daudz lielāka ietekme uz ķermeni kopumā nekā stundai, kas pavadīta, svīstot un lēkājot iekštelpās. Turklāt jebkāda darbība sporta zālē ir tēmēta uz rezultāta sasniegšanu, sāncensību un sevis pārvarēšanu, kamēr vienkārša pastaiga, kur nu vēl ar basām kājām, ļauj ieklausīties sevī un būt šajā mirklī. Miers, pēc kura reizēm tā ilgojamies, iestājas pats no sevis, tas piepilda un uzlādē.
Lai gan šajos platuma grādos mēdzam teikt, ka vasara ilgst tikai trīs mēnešus, vērtīgi ieklausīties pētniekos un ļaut visaptverošai dabai sevi dziedēt un uzlādēt. Turklāt laukos mums ir pa pilnam vietu, kurām nav uzlikts asfalta vai betona vāks. Atliek tikai noaut kājas.
Komentāri